Vasara iet uz galīgi uz beigām. Tā bija pirmā doma, kas man šorīt ienāca prātā, palūkojoties ārā pa Raibuma istabas logu un ieraugot, ka āboli uz mani skatās jau diezgan lielām acim un mazliet tālāk spīd jau trakoti sarkanas pīlādžogas. To pašu atgādina tēva sūtītā ziņa, ka 31. augustā es atstāšu zemi Dzintarjūras krastos. No vienas puses prieks, no otras - kamols pilnīgi rīklē iesprūda, no trešās - esmu pilnībā gatava darboties, lai sasniegtu sev izvirzītos mērķus, no ceturtās - man bail, no piektās - zinu, ka nebūs viegli, bet vēl aizvien esmu pilnībā gatava un zinu, ka tieši to man vajag. Jā, 31. augusts manā virtuālajā plānotājā tagad ir atzīmēta kā Rīga-Edinburga diena; tā pati diena, kuras novakarē es iznākšu no
Edinburgas vilciena stacijas un ieraudzīšu apmēram to, kas redzams tajā bildītē. Iespaidīgi, huh? Un es tādā pilsētā dzīvošu. Un tētis teica, ka tur pat sniedziņš mēdzot uzsnigt un tad esot galīgi smuki.+ Daži Raibuma draugi pēdējā laikā man ir jautājuši, vai es domājot, ka tur būs labāk nekā šeit? Atbilde: nē. Es zinu, ka visur savas problēmas un ka viegli nebūs, bet šeit es smoku. Nē, es mīlu Rīgu un man šeit patīk, bet tādam superdepresīvam radījumam kā man ir trakoti grūti dzīvot vēl jo nomācošākā vidē. Es esmu jauna, es gribu redzēt pasauli, es gribu izmācīties tajā Edinburgas faking Universitātē, gribu nostāties uz savām kājām un tā tālāk, un tā joprojām.
Jā, man to vajag, es to darīšu; iepūtiet man, bļe, svārku ļipā, bet nora dosies satriekt Edinburgu un kādu dienu atgriezīsies kā mazliet vecāka, bet tikpat jobnuta Nora.
Eu, smukā, tač' zodiņu augšā! Norām taču ne tādas vien lietas pa spēkam.
Cheers, ye dirty feckin' bastards - tagad laiks ballēties, bļe.
