Labrīt, tauta, liels ir mans prieks jūs šodien redzēt šeit tik kuplā skaitā. Hihi.
Norai ir (un iet) vēl aizvien labi, par to varat neraizēties. Mūsu dārgā inspektore vēl joprojām jūtas diezgan izmocīta pēc vakardienas lielā izbrauciena/nobrauciena uz Mančesteru, kur vajadzēja kārtējo reizi 6 stundu garumā klausīties, kā pareizāk caurumus paurbt sienā un cik svarīgi ir tas, lai katrs imbecīlis, kuram tiek siltināta māja, saprastu, ka pāris Rembo tipa tēvaiņu viņa sienā urbs caurumus un stums tur iekšā Knauf'a vatīti (starp citu, viņi šeit jocīgi izrunā Knauf - tā kā kinauf vai kenauph). Garlaicīgi jau nu pēc velna, patiesībā. Vismaz konfektes un kafiju mums Millers Patisons sadeva (jā, tiešām patisons - tā sauc kompāniju, kuras labā es strādāju - tieši tā kā tas dārzenis bildītē, hihi).
Pizģerts, vārdu sakot.
Bet ne par to šoreiz. Nesen atgriezos mājās no Stirlingas un vilcienā, protams, tik ļoti nebija ko darīt, ka sanāca aizdomāties. Par pilsētām un tiem, kas līdz kaklam iegrimuši dzelzbetona džungļos. Radās vēlme pārlasīt nogurušās paaudzes manifestu iekš Satoriem. It kā jau nekas īpašs, bet dažos punktos tik sasodīti patiess, ka, goda vārds, acīs kož.
I Mēs esam pilsētu bērni, alkstot dabiskas dzīves, braucam ar velosipēdiem un audzējam garšaugus puķupodos, tomēr nespējam dzīvot bez pilsētas bruģa nobrāzumiem, skumju slīcināšanas alkoholā un destruktīvi intelektuālām sarunām;
Manā uztverē pat komentāru nevajag. Vienkārši, skaidri un nepārprotami. Tas laikam aŗi ir iemesls, kāpēc nespēju uzturēties ārpus pilsētas ilgāk par pāris dienām. Nevar vienkārši aizmigt, kad ārā aiz loga nav pasūdīgi izgaismotu ielu un mašīnu nekad nerimstošās rūkoņas, kura gluži vienkārši ir daļa no pilsētas klusuma. Tāpat kā suņu rejas un dzērāju lamas. Un kad rodas vēlme pēc kā dabiskāka, labākais, ko vari sev piedāvāt ir ekoveikalā pirktu ābolu graušana parka zālienā.
XIII Mēs raudam par mirušiem mūziķiem un rakstniekiem, tomēr esam gandrīz vienaldzīgi, kad aizgājis kāds attālāks radinieks;
Tas izklausās tieši tik nepareizi, cik nepareizi vispār kaut kas var izklausīties. Bet pilnīgi nelabi paliek, apzinoties, ka Džona Lenona vai Klāva Elsberga nāve man vēl joprojām sāp vairāk, nekā fakts, ka esmu zaudējusi 3 no saviem vecvecākiem. Ak, velns, jo vairāk par to domā, jo vairāk pat kauns par sevi paliek. Un galvassāpe uznāk no pirmajām identitātes krīzes nojautām. Kā tas vispār ir iespējams, ka kaut kas, kas katra privātās dzīves mērogā ir tik neiedomājami maznozīmīgs, var sāpēt vairāk nekā kāda tuvinieka bēda.
Starp citu, lai vieglas smiltis Kurtam Vonnegūtam...
XI Iemācījušies uz notikumiem skatīties bezpersoniski no malas, mēs bieži skumstam par to, ka mums līdz kaulam vienalga;
Un tas ir tiešām tik derdzīgi un kodīgi, ka gribas to nobīdīt malā izmantojot skabargainu mietu un viebjot seju. Jā, man tik bieži ir vienalga, ka pilnīgi bail paliek. Peldēt pa straumi ar viegli kaifīgu un gaisīgu, uz mirkli attiecināmo pohujismu. Piedrāzt vīrus Irākā, piedrāzt kārtējo traģisko nāvi uz ceļa, ugunsgrēkā etc, piedrāzt slavas rakstus labsirdīgajām kundzēm, piedrāzt labdarības akcijas. Un uzlikt kārtīgu mīksto uz katra stipro sieviešu un nabadzīgo kristiešu stāsta. Jā, es vienkārši esmu kārtējais pilsētas egoists un uzspļauju visam, kam manī vajadzētu raisīt līdzjūtību, vadoties pēc šķietami liekulīgām sabiedrības normām. Ja ļoti vajag, es to vienmēr varu arī notēlot, jo visas nelaimes jau patiesībā tieši no mums arī sākušās.
Un tas ir tik derdzīgi, ka, goda vārds, uz mežu kārties gribās iet. Bet tuvākais mežs ir kādas jūdzes 60 uz ziemeļiem.
V Mēs skumji atskatāmies uz pagātni, kurā nekad neesam dzīvojuši, un jau savos nedaudzajos gados secinām, ka dzīve ir draņķīga, ar tieksmi regresēt un izbālēt;
Jā, pie velna, kā gribētos dzīvot tādos mūžīgos sešdesmitajos, kas nekad nekļūtu par septiņdesmitajiem un, dies nedo, neaizietu līdz astoņedesmitajiem. Lai būtu mūžgais summer of 69 un peace & love Vudstokas pļavās. Lai būtu mūžīgais trips, lai būtu Bītli un Dilans, un Hendrikss, un mūžīgā skābes un varavīkšņu pārsātinātā bilde acu priekšā. Boy, was I born in the wrong decade. Lai nekad nevajadzētu pieaugt un dzīvot pēc modeļa un rāmja, ar rutīnā iestrēguša un izmocīta pilsētnieka neizgulētā miega aizmiglotajām acīm.
XXV Mēs kliegsim; pat tad, ja visi apkārt būs kurli un mūsu kliedzienu atbalsis viņus skars tikai tad, kad mūsu pašu jau vairs nebūs;
XXVI Mēs kliegsim caur vārdiem, kliegsim caur mūziku, caur ekrānu, mēmiem mākslas darbiem, caur naktīm, sāpēm, mīlu, pavasari, caur reibumu, caur rozā brillēm, caur atvērtiem logiem, caur tukšiem pagalmiem, asiņojošām sirdīm, trakajām dienām, skolām, politiķu un aktrišu bērēm, caur izmisumu, grautiņiem, rokenrolu, blogiem, priekiem, caur krīzēm, netaisnību, caur apskaidrību; caur klusumu.
Un tajā pašā laikā tiks vadīta saldsērīga, publiskās vientulības, nepamatotu ilgu un skumjā prieka uzdzīves piepildīta dzīve. Vai arī varbūt tā ir tikai tā jaunības fāze, kad tu esi pilnīgi bez poņas par to, ko tu dari un ko gribi.
Ko īsti es gribēju ar to visu teikt, es tomēr nezinu. Varbūt pat labāk būtu bijis neko neteikt un nemaz pat neiedziļināties ne Satoros ne šepat rakstītajā.
Ak, ko nu tur daudz. Lai kā arī nebūtu, nobeigšu ar mana karsti mīlētā Klāviņa pierakstīto:
"Man ir vieni dubļi brienami kopā ar jums".
Pie tā tad arī paliksim un sūds ar pārējo.
