ŠARLOOOT?! Atceries, kaut kad, pirms pāris mēnešiem tu man pavēlēji uztaisīt ierakstu par tām dzīves dziesmām? Zini ko? Es beidzot saņēmos to izdarīt. Here goes...
Man bija viņa kasete, ja kāds vēl zina, kas tā par lietiņu. Jā. Man patika Roberts Gobziņš un ''Dzeguzīte''. To otro vēl var tā saprast, bet ko tas varētu liecināt par bērnu, kurš, jau kopš brīža, kad izlīda no autiņiem, sāka mīlēt Robīti?
Jā, jā, es zinu... lūgums pārāk skaļi nesmieties. Klausījos šito dziesmeli, kad man bija gadiņi septiņi (?). Un, dievs žēlīgs, man prieks, ka vairs neesmu šajā vecumā. Atceros, ka mēdzu izpildīt šito gabalu, kad mājās biju viena, un, protams, ne gluži angļu mēlē, bet noras versijā par angļu valodu. Man šķiet, ka visi tā kādreiz ir darījuši un daudzi bērneļi vēl aizvien tā dara, cik sanācis novērot. Lai nu kā, tā grupele bija mana pirmā +/- piesaiste Rietumu popkultūrai. Un jā, man toreiz bija žēl, ka viņas izjuka.
Bija laiciņš, jā. Ar visiem tam piederīgajiem "omg, viņš ir tik smukiņš, āāā". Jā. Vēl atceros, kā ar dažām klasesbiedrenēm (atļaušos vārdus, protams, neizpaust) rakstījām diskus un tupējām viņu mājaslapā. Sekli un lipīgi. Un tā starp citu, viņu kopdarbs ar Eltonu Džonu man ne visai gāja pie sirds. Tas jau bija pārāk salkani.
Nav nekas dižs, bet savulaik biju stāvā sajūsmā par šiem zviedru puikām, it īpaši par šo gabalu. Un jā, es biju uz koncertu, kad viņi bija Rīgā. Mamma ar savu boijfrendu nāca līdzi. Tā starp citu, es sarkstu un smejos šo visu rakstot un visu to bērnību atceroties. Šitas raksturo manu pirms-pusaudža-krīzes periodu.
Ar to lielā mērā sākās mans ceļš no pamuļķīgajiem, depresīvajiem, smagajiem toņiem līdz ''īstajai'' mūzikai. Ko nu padarīsi? Loģiski, ka komplektā nāca arī System Of A Down un Slipknot... Ak, kur tas laiks... Pirmās ballītes mātei aiz muguras, tuvāk tiek iepazīts alkohols un pīpējamie kociņi. Toreiz tas viss šķita aizraujoši.
Lai kā arī nebūtu un lai kā arī Kobeins nebūtu zaudējis savu spēcīgās autoritātes pozīciju manās acīs un galvā, viņš tur vēl mazliet ir. Ar šo dziesmu katrā ziņā. Tā bija kā himna; mazliet depresīva un sadirsta, kā jau lielākā daļa Nirvanas daiļrades, ar kuru tolaik biju vienkārši apsēsta. Šī dziesma vienmēr saistīsies ar saulaino Brantas jaunkundzi, kura man iepatikās nu uzreiz un diezgan permanenti. Šo es pat laiku pa laikam mēdzu paklausīties un, lieki piebilst, to tiešām pavada tāds zināms ūdenspīpes tabakas aromāts.
Šis atrodās apmēram turpat, kur Kobeins. Bija konči, klubs ar nosaukumu ''Saksofons'', ja tādu vēl kāds atcerās. Ak, kur tas laiks...
Es nekomentēšu. Man bija rozā kladīte, kurā tika rakstīts Viss, man bija melni mati, man patika gejiski puisēni. Viss kā vajag. Cik labi, ka tas pārgāja.
Sava laika mīļākā grupa. Reizēm vēl mēdzu paklausīties. protams, žēl bija, ka pajuka šī puiku apvienība no Luksemburgas, bet ko padarīsi... Protams, paguvu arī dzīvajā jamos pāris reizes redzēt. Atceros, ka 2007. gada Fonofestā, ja nemaldos pamanījos dabūt pasmagu zilumu uz kreisās rokas pie viņiem, tā teikt, dancājot. Protams, periods, kad tiek tuvāk iepazītas dažas no manas dzīves nozīmīgākajām sievietēm - Maija, Dace un Zabīne. Ko es bez jamajām darītu, nezinu.
Patumšais, instrumentālās un eksperimentālās mūzikas periods. Šeit bija arī pašmāju Tesa, Soundarcade, Solaris. Kā aŗī citi ārzemju grandi, kā piemēram Isis vai Mastodon. Šī dziesma īpaši mīļa dēļ dažiem tumšiem, sniegainiem ziemas vakariem, kad ir sanācis doties mājup tā pavēlāk. Vecmīlgrāvja patumšās ieliņas un šī dziesma kombinācijā ar sniegā grimstošajām kājām kaut kā iet kopā.
Pirmā dziesma, ko es jebkad dzirdēju no Džimija. Goda vārds, samīlējos acumirklī. Tieši pateicoties šim vīrietim iepazinu rokmūzikas klasiskākā nodalījuma saturu. Un nu galīgi nevarētu teikt, ka šajā saturā būtu nācis vilties. Šeit parādījās arī draudzene Dženisa. Lai viņiem vieglas smiltis. Peace.
Nu kur bez viņiem. Visi tāpat jau zin, ka es bez šī Liverpūles kvarteta dzīvot nevaru un negribu. Tāpat kā dzīve nav iespējama bez Šarlotes, ar kuru pie šīs dziesmas kopā tiek laistīts šampanietis un ceļots čukiņā uz brīnumzemi. Un kaut kā žēl, ka tik daudzi no īstajiem varoņiem ir miruši. Paldies dievam, mums vēl ir Bobs Dilans, kurš laikmeta garu spēj izdziedāt neatkarīgi no attiecīgās dekādes īpatnībām. Āmen.
Kā izrādās, nora klausās arī kaut ko mazliet elektrisku. Nu labi, diezgan elektrisku, un The Knife ir tikai vieni no vairākiem. Tas tā vienkārši gadījās un man iepatikās. Iepatikās pietiekami, lai paralēli manai izteiktajai roka līknei atrastos arī mazāka, bet nevarētu arī teikt, ka gluži maznozīmīga elektriskā līkne.
Viena no manām mūža mīlām - Dohertijs. Stulbs bez sava gala, nonarkojies līdz baltajiem kaķīšiem, bet muzikālā ziņā ģēnijs un tieši savas vienkāršības dēļ. Sūds par to supermodeli, šis vīrs atstās savus pirkstu, pēdu un dibena nospiedumus mūzikas vēstures lappusēs, lai ko arī neteiktu lētie britu tabloīdi. Šo onkuli grūti nesaistīt ar Zvirbuli, kurš, būdams pilnīgs muļķis jebkurā gadījumā, spēja mani gan savaldzināt, gan sirdi salauzt, bet tas jau ir cits stāsts. Cheers, pal!
Pāris gadus atpakaļ nespēju pieminēt šīs grupas vārdu bez zināmas nepatikas izteiksmes sejā. Kas to būtu domājis, ka tas tik krasi mainīsies? Šo kompzīciju var viennozīmīgi saukt par vienu no šībrīža mīļākajām. Ļaušu tai arī iezīmēt manu šībrīža indie mūzikas periodu, kurš pašlaik mijās ar lielāko daļu no augstāk pieminētā.
Uz šīs nots arī beigšu. Laikam iznāca mazliet vairāk, nekā vajadzēja, kaut arī šai listei būtu jābūt garākai, bet tad jau tas vairs nebūtu ieraksts blogā, bet gan grāmata ar nosaukumu ''Noras muzikālā evolūcija pamatskolai'', hihi. Par pirmajām piecām atzīmēm būtībā varam galīgi aizmirst un es ceru, ka neviens man to nekad nepieminēs. Tie pārējie lai paliek. Tie ir še, ja ne uz palikšanu, tad vismaz uz ilgu laiku.
Un nav par ko, Šarlot. ;>
