ceturtdiena, 2009. gada 23. aprīlis

There is something terribly wrong with this world.

Te nu es sēžu - ar Paulu Bankovski, grāmatu ar purva līķa biksēm uz vāka, banānu un kafijas krūzi. Esmu tikko nogulējusi divreiz ilgāk, nekā biju gribējusi (kā vienmēr, starp citu), jūtu, ka diena ir TOTĀLI pad***ta un ir tāds maziņš kašķītis, maindfaciņš un vientulības izjūta.
UN pēdējās dienās tik bieži piedzīvotā sajūta, ka pasaule ir sagājusi galīgā grīstē. Par to man bija jārunā franču valodas eksāmena mutiskās daļas izmēģinājumā, par to es rakstīju un runāju savā book report'ā, to es jutu vakar, kad, zobu tīrīšanas laikā, sajutu spēcīgu nepatiku pret zobu pastas garšu savā mutē. Kas, pie Velna, ir par lietu? Grūti izšķirt, vai tas bija Zanders ar savu izsmeļošo un viennozīmīgi ieinteresējošo dienas apskatu, vai arī Kučinskis, kurš būtu uzskatāms par labu iedvesmas avotu savas dzīves veidošanā, bet tajā pašā laikā raksta mazliet demotivējošas izjūtas raisošus rakstus par to, kas tad īsti uz šīs dievu aizmirstās planētas notiek.
Franču valodā dabūju kārtējo reizi papļāpāt par un ap savu jaunības maksimālismu un vēlmi gāzt visu - sākot ar kalniem un beidzot ar valdībām. Lai nu kā, vakar iepazinos arī ar kāda gudra civēka (piedošanu, tiešām neatceros kura) uzskatu, ka jaunībā visi ir lielākoties diezgan kreisi savos uzskatos un tas esot pilnīgi normāli. Savukārt, vecumdienās tas liecinot tikai par mentālas dabas problēmām. Interesanti, bet šoreiz varbūt mazliet ārpus konteksta. Bet, mani mazie, mīļie komunistiņi, kopš otrdienas rīta pa galvu kuļas jautājums, kurš man tika uzstādīts tajā pašā franču valodas runāšanā - vai mēs, paaudze ar nezināmu burta apzīmējumu, varam radikalizēties/solidarizēties tādā mērā, lai Kaut Ko mainītu?
Ak Velns, atkal jau es ar saviem revolucionārajiem plāniem, NU BET, man tomēr vēl ir 18 (ar pusi, ha!)...

Lai nu kā, man šodien ir īpaša diena. Man šķiet, ka šodien apmēram 20% no mana vārdu krājuma sastādīja vārds 'krāniņš'. Un šoreiz ne tajā labākajā ziņā, laikam, bet drīzāk paužot neapmierinātību. Stāsts šoreiz ir par anatomiska rakstura grāmatu, kura atrodama liceja 30. kabinetā. Tajā par modeli ir ņemts vīrietis ar izteikti mazu krāniņu. Kā pārliecināts bibliofīls, protams, gribēju gūt arī kādu estētisku baudījumu no grāmatas, pat ja tā ir enciklopēdija par cilvēka uzbūvi, un kā lai es tādu gūstu, ja katrā piektajā lappusē es redzu dīvainā pozā attēlotu vīrišķi ar mazu krāniņu??? Jāatcerās aizrakstīt nopietnu vēstuli grāmatas veidotājiem...

Turklāt, man tikko paziņoja, ka pie manis uz nedēļu iegriezīsies kaķene. Balta un ar raksturu. Bet, jupis ar ārā, man nepatīk kaķi. Es nespēju ar viņiem sarunāties. Ar suņiem man komunikācija vienmēr ir bijusi tāda... veiksmīgāka. Ganjau dzīvošu, bet tas tomēr ir mokoši, jo man būs jāsargā savas mazās, kāmīgās Lolas dzīvība.

Un, kā ierasts, muzikālā pauzīte. Šoreiz, kā vienmēr lieliskais, Dilanonkulis. Enjoy.


+ Man kādu dienu būs suns, kura vārds būs Pīters Bamslis.

svētdiena, 2009. gada 19. aprīlis

"Labi, ka es neesmu Sarkangalvīte" jeb "Sucks to be you"

Ir TIK sasodīti labi būt Norai.
Nē, tiešām. Ir tik neiedomājami labi būt tādam, kura vārds ir drīzāk jēdziens, nekā kārtējais īpašvārds. Ir tik labi sēdēt autobusā laškrāsas beretē, dīvainos svārkos un zaķīšiem ausīs, kad tev apkārt ir trīs pilnīgi vienādas jaunkundzes, kuras viena otru cenšas pārspēt "mans mētelis izskatās pēc vaskadrānas vairāk, nekā tavējais" ziņā. Ir tik trakoti labi būt tādai Norai, Šarlotei, Zvirbulim vai Gizmo, vai dajebkuram citam cilvēkam, kuram dublikātu VIENKĀRŠI NAV.
Protams, drīkst ar mani strīdēties un galvot, ka katrā no mums slēpjas kas unikāls, bet es jebkurā gadījumā palikšu pie tā, ka ir cilvēki, no kuriem pārsteigumus sagaidīt nevar; kuri gatavi noslīd no konveijera lentes. Jā, tomēr es spriežu līdzīgi vecajam, labajam Raskoļņikovam no "Nozieguma un soda" - ir Īpašie un ir tie, kuri ir... nu, tādi, kuri vienkārši Ir, vārdu sakot. Un ar vārdu Īpašie, es šoreiz nedomāju tos, kuri ir īpaši no tāda tīri subjektīva skatījuma, bet tādi, par kuriem var teikt, ka tie ir Īpaši paši par sevi. Vai arī - vienkārši nedefinējami.


Lai nu kā.
Man beidzot ir tā jaukā pavasara sajūta, kad var mīlēties, iemīlēties, runāt pilnīgu h**ņu un nodarboties ar brīvdabas alus patērēšanu. Hihi. Man ir prieciņš, ka pēc mana īpašā piedzīvojuma ar cigareti, kuras ogle izrādīja spēju un neapturamu vēlmi padraudzēties ar manu aci, nav palikušas nekādas vērā ņemamas sekas - jā, rēta tomēr samanāma tikai pāāmatīgi ieskatoties un skropstas arī sāk ataugt. Un vēl, uz ielām parādās narcises un es dzeru jau n-to litru bērzu sulas.


Protams, muzikaļnaja pauza - šis gabaliņš jau savas pāris dienas pa galvu jaucas.



+ Man šķiet, ka man mazliet veicas.

piektdiena, 2009. gada 3. aprīlis

Paģiras ar kafiju un krabja salātiem.

Labrīt, dārgie, man ir paģiras. Sen nebiju bijusi tik drausmīgā kondīcijā kā vakardienas vakarā. Gan morāli, gan fiziski. Piekrītu, šausmīgi ieraksta ievadošie teikumi, bet tas laikam ir normāli.
Un man, starp citu, parasti ir paģiras.
Pateicos Dacei, kura mani tā pēkšņi izvazāja pa 3 iedzertuvēm.
Sākums "Kosmiskajā sunī", kur spēlēja kāds nenosakāma dzimuma gōtiskās mūzikas cienītājs, kurš savu mūziku pārsātina ar supermoderniem efektiem. Turklāt, viņiem bija sintezators. SINTEZATORS, god damnit. Viņš radīja manī vēlmi uzvilkt kaut ko no lateksa. Un vispār, visi tajā grupā bija viena dzimuma, es tikai vēl nezinu kura. Dace mēģinās apgalvot pretējo.
Hosteļdzertuvē turpināju reibt.
Depo, ah, mon amour. Jā, Dacei mācīju franču lamu vārdus - viņai beigās izdevās pateikt merdre. Prieks par viņu. Bija patīkami atgriezties tajās glītajās telpās - nebija tur būts kopš pludmales ballītes kaut kad decembrī, kad tā piesmēlu ar smiltīm savu somu, ka vēl mēnesi pēc tam nespēju tikt no tām vaļā. Anyway, spēlēja kaut kāda forša grupa, kurai, kā vienmēr, nezinu nosaukumu, bet bija tīri tā neko. Tur bija glīts čells ar mazāk glītu čellisti, bet tas jau nu tā. Galīgi noreibu.
Mājupceļš izvērtās katastrofā. Lai neuztaisītu autobusā Šarlotes cienīgu fiasko, izkāpu dafiga pieturas par ātru, aizmirstot, ka tas taču bija fucking pēdējais autobuss. Neko darīt, love. Līdz mājām aizsoļoju veiksmīgi.
Šīs ir piezīmes, lai es neaizmirstu cik ļoti man reizēm nepatīk dzert un cik ļoti man reizēm no rīta nepatīk mosties, saprotot, ka iepriekšējā vakarā esmu dzērusi. Lai es neaizmirstu, ka man nepatīk brīži, kad paliek nelabi un lai neaizmirstu kādēļ pēc vakardienas labākais risinājums nav piedzerties.
Nē, pēdējā teikuma daļu izsvītroju - pēc vakardienas bija tik labi piedzerties, ka man vajadzētu atcerēties to izdarīt arī turpmāk, kad ir vīriešproblēmas un rodas vēlme pārorientēties uz sievietēm.
Lai nu kā. Kafija mani mazliet ir atdzīvinājusi, krabju salāti patīkami iekārtojušies kuņģītī, un man šķiet, ka es beidzot esmu sapratusi kāpēc manu emuāru sauc Krabjsalāts. Ar šo dziesmiņu pavadīju lielāko daļu mājupceļa, līdz izlādējās telefons. Jā, zinu, ka tas ir muļķīgi, bet neviena apkārt jau nebija.

I can hide behind sunglasses it's not as bad as it seems.


Cik patiesi.
You feel low you get high you'll end up somewhere in between
You've had a very good weekend but you can't remember where you've been



+ Dienā izpīpēju divas cigaretes, kaunies, n.!