Ventiņu Vents

Kas ir siev? Dzejniekam mūz, filozofam tema, bet vienkāršam mirstīgam – krusts, kas jānes uz Golgāt. Bet kas ir Golgāt? Vienkāršam mirstīgam – laulībs gult. Kad es vēl bi jauns, – es dažreiz ar liel priek aiznes sov krust uz Golgāt, bet uz vecumdienam es labprāt pie to liet neķers klā.

Vislielākais brīnumputns pasaule nav vis aeroplāns jeb pac grāfs Cepelins, bet – parlaments: viņam ir centrs un div spārn, bet viš nekur nevar aizskriet.

Nesak vis, ka lupatniek amats ir tād necienīg nodarbošanās, – Latvijs banks direktor ar vienreiz ar lupatam krāmējās.

No sieviet tu ātrāk izspieds asars, kā patiesīb, bet kad viņ sāk kaukt, tad piespied vēl bišķ, un tu dzierdēs vis taisnīb.

Kas ir gaišreģs? – Tas ir tāc cileks, kas gaiše diens laike ieskre otram krūtēs un pasak: "Atvainošen, es jūs kaut kur ir redzējs, tik piemirs, kur tas bi."

Vienīgā minoritāt, ar ko mēs nevar nākt gale, tie ir kriev no Latgal zem. Par daudz pulk viņ uzklīduš mūspuse ar to melorāci. Rok un čakarē viss ups āre, visāds grāvjs, un buntojās. Un trakot uz kaušanos šitā minoritāt. Citādīg brīvīb un autonomi viņi nepras, bet to gan, lai svētdienās viņim ļaujot piedzērts un izkauts. Citādīg viņim neest nekād priek iekš sov dzīv.

Pusstop izdzērt iekš vien pajēmien, desmit pīpjs izpīpot pēc kārts, – špick! Un tad vēl pēc šo cermoni četrs spirt maizs noēd... Bet, va' jūs ar zint, kas tas ir – spirt maiz? Āre, ka neest vell redzēš! – Spirt maiz – tā ir šitād būšen: nopierk sauso spirt bundžiņ, puskukul maiz... nu tik smērē un tik ēd! – Viens īsts spēk vīrs noēdīs četrs maizīts, uzdzērs krūz aukst ūden vierse un pillā būs; bet kāc diegs no viens pašs maizīts liksies augšpēds un sauks pēc medicīnisk palīdzīb.


Cilekam dazreiz var dauzt ar bom pa gāl, viš gudrāks nepaliks. Nobeigsies gan, ja tas gāls departaments nebs īst stabils. Gudrīb, – jasak skaidr un gaiš, – nav dabonam cilekam ar var iekše. Vislabāk to mēs redz iekš tā saucamo paidagoģi. Senāk skolotāj visādīg rīkojs ar bērnim: gan aiz ausem jēm, gan degens locī, uz zierņiem tupinā un, vienkārš, – bikšels nolaižt – uzskaitī pa pakaļejo resor ar linjal aso kant...

Bet cik tās gudribs dabe iekše? Lab, ja pārs baušļs jeb tēvreiz pērkoņ laike no gāls norune.

Let there be rock

Labvakar, Klīvlenda, or whatever.
Nolēmu kaut ko šeit uzrkastīt tikai vien iemesla pēc - sen šeit nekas nav rakstīts.

Tātad, man iet vairāk vai mazāk labi, esmu dzīva. Nododos savam ZPD un lieliskajai mūzikas kolekcijai (otrajam, vispār, es atdodos un tas šobrīd pat laikam ir svarīgāk). Lai nu kā, tieši par šo atdošanos audiālajai mākslai man šoreiz gribējās kaut ko atzīmēt. Drīzāk tikai tāpēc, lai pati to visu neaizmirstu.
Šīsdienas tēma, dārgie, the one, the only (fanfāras un bungas) - Mūzika.
Personas, ar kurām man ir tuvāks kontakts zinās, ka šis temats man īpaši tuvs un ka melomānija manā slimības vēsturē atzīmējama kā hroniska un neārstējama kaite. Protams, ne jau tāpēc, ka būtu kādu laiciņu gājusi mūzikas skolā, bet gan tādēļ, ka, pie velna, tā taču ir maģiska.

Atļaušos pavirzīt nostāk viļņus, svārstības, frekvences un citus fizikālus lielumus, ar kuriem to varētu raksturot. Nodošos, ne pirmo un nebūt ne pēdējo reizi, tai daļai, kas nokļūst tiešajā kontaktā ar garu, iziet tam cauri, atskan atpakaļ un atstāj tur savas iespaida pēdas.
Tieši šobrīd apmēram tādā manierē baudu Led Zeppelin izpildīto kompozīciju ar nosaukumu Since I've Been Loving You. Kārtējo reizi vienkārši gribas atslīgt pilnīgā mierā un, ļaujot sirdij straujāk pukstēt, vienkārši izbaudīt šīs sirdi plosošās ģitāras skaņas, bungu ritmu, kurš nepārvarami rada vēlmi kustēties (nerunājot ne par kādu konkrētu ķermeņa daļu, bet drīzāk tā - vienkārši kustēties), basus, kurus varētu teju ieelpot un noglabāt šīs vibrācijas savās plaušās, un, protams, neatkārtojamais Roberta Plānta vokāls, kurš nesen, pēc kāda ūberkrutā žurnāla viedokļa, tika nodēvēts par vienu no visu laiku labākajiem vokāliem rokmūzikas vēsturē.
Aizrunājos mazliet. Atgriežoties pie iesāktā, mūzika taču ir iedvesmojošākais un baudāmākais, ko šī pasaule pieredzējusi. Un tā ir visur - pat kaut kur Papua-Jaungvinejas mūžamežos mītošām, civilizāciju neskartām ciltīm ir savi mūzikas instrumenti, dziesmas un dejas. Nespēju pat iedomāties tādu cilvēku, kura dzīvē nebūtu mūzikas.

Kārtējo reizi pieķerot sevi pie neizmērojamas vēlmes pēc kādas kripatiņas audiālās mākslas (nevaru neatzīt, ka šādas vēlmes uznāk pietiekami regulāri), nereti aizdomājos līdz tam, kādā veidā tā var kļūt par tādu morālo narkotiku. Par audiālo narkotiku. Protams, lasīts un dzirdēts ir par mūzikas pielietojumu šamaniskos rituālos utt., kad tā iegūst manipulatīvu dabu. Arī manis kvēli apbrīnotais Gustavs Terzens Veto Magazine rakstīja par akordu, kurš sava skanējuma dēļ, viduslaikos, šī perioda jau tā šaurajā mūzikas lauciņā, esot aizliegts, tiekot nodēvēts par sātanisku.
Lai nu kā, neizbēgami - aizmirstot, ka esmu jebkad dzirdējusi kaut ko par smadzeņu viļņiem, to frekvencēm - nonāku pie secinājuma, ka mūzika ir maģiskākā narkotika un narkotiskākā maģija, kura vispār iespējama.
Un starp citu, augstāk minētais un ieraugāmais velna akords atdzimst ar pirmajām smagākajām skaņām uz šīs zemeslodes...

Un tā vienmēr - atkal esmu aizrunājusies līdz, manuprāt, maģiskākajam mūzikas žanram - rokam, ietverot sevī ikvienu tā pasaulei zināmo paveidu. Kur vēl atrast kaut ko mežonīgāku, skaistāku un cilvēkus kvēlāk aizraujošu (pat sevī ieraujošu) un nepieradinātāku par to?
Ne velti pat vēl mūsdienās kāds kaislīgāks kristietis to sauktu par kaut ko, kas nāk no elles dzīlēm. Kamēr vienam ģitāriski un ritmiski nepieradinātais skanējums rada apmēram tādas pašas izjūtas kā skabargains dēlis, kurš tiek berzēts gar ausīm, citam tas ir domas un dvēseles piepildījums, no kura ij neatdzerties.
Kāpēc man patīk es mīlu rokmūziku?
Pirmkārt, tās pašas mežonības dēļ. Tas ir kaut kas, kas var nākt tikai no prāta nepieradinātās daļas un uz to arī iedarboties. Tsa ir ritms, kurš neļauj palikt sēžam. Tas ir Tas nepieradinātais, arhaiskais, bet sakārtotais. Pa savam sakārtotais, un tieši tādēļ tik spēcīgais. Nokrāsu daudzveidība no saldsērīgi liriskā līdz sienas graujošam niknumam. Tas ir lieliskais karstuma vilnis, kas pārņem ikreiz, kad izdzirdi kādu sulīgu un piepildītu skaņu. Jā, skaņas piepildījums - no visa fundamenta - Basa - un ritmiskā pavadījuma, kurš liek sirdij sisties tam līdzi, līdz pat mežonīgi kliedzošam vokālam un smalkāko stīgu svārstībām. Tā skaņa var būt tik netverama, tik niansēta, tik smalki nostrādāta un tajā pašā laikā tik ugunīga, nepanesami uzlādējoša un tā velk no tevis laukā visprimitīvāko un mežonīgāko, ko no tevis vispār var izvilkt, ka tev nekas cits neatliek, kā tam pakļauties. Tā taču ir pati pilnība - skrupulozi nostrādātais un pašu saprāta balsi iemiesojošais un nepakļautais, nekontrolējamais, pārspēcīgais.
Ak. noelšas un notrauc sviedru pilītes, kas izspiedušās uz pieres.

Jā. Tas tad nu būtu mans, subjektīvais līdz galam, viedoklis. Protams, ar laiku uz augstāk uzstādīto jautājumu ir aizvien vieglāk atbildēt, bet arī pēc tam izklāstītā atbilde nav īstā. Joprojām ceru to notvert, bet to tad citreiz...

Un tagad prieciņš - dziesma, kura manī izraisījusi zināmu atkarību. Iespējams, mazliet ārpus konteksta, bet saņemiet nu to, kas ir. Pateicos par uzmanību, however, un novēlu mežonīgu dzīvošanu visiem. :>
Un tagad muzikaļnaja pauza:

"Tavs ļaunākais ienaidnieks ir tavi paša nervi."

Es gribētu doties pensijā 18 gadu vecumā un savu turpmāko dzīvi pavadīt uz kādas vientuļas saliņas Skotijas Ziemeļos kopā ar savām kazām un Highland's govīm. Jeb šoreiz gribās mazliet izpausties par tēmām, kas drīzāk skar apkārt notiekošos procesus, mijiedarbības un visus pārējos mēslus, par kuriem jau tā apnicis dzirdēt un domāt. Dīvaini ir - jāatvadās uz mirkli no emocionālā nemiera. Šoreiz vēlos teikt pāris vārdus par lietām, kuras pēdējā laikā apgrozās galvas racionālāk domājošajā daļā.

Es vēlētos sākt, runājot par rītdienu - 2009. gada 13. janvāri - par dienu, kad paredzēta lielā pulcēšanās manas karsti mīlētās pilsētas vecākajā daļā. Lai kā arī man tur gribētos atrasties, diemžēl paredzēts kas cits, bet kāds no n-tajiem prātiem saka, ka Kaut Kam taču rīt ir jānotiek. Uztveru rītdien paredzēto pasākum kā sava veida turpinājumu - otro daļu - t.s. "Lietussargu revolūcijai", kuras (attiecīgajā dienā visai skaļi izskanējušie) mērķi, kā manāms, vēl joprojām nav īstenojušies. Manā uztverē šis notikums ir palicis nenoslēgts. Jau šī gada pirmajās dienās, ieskatoties dažu politologu viedokļos par šo gadu, konstatēju vienu lielākoties kopīgu viedokli - gads politikā būšot pārsteigumu un īpatnēju pavērsienu pilns. Parīt mani varbūt sauks par muļķi, bet (iespējams, man neierasti naivi) ceru, ka pirmo no šiem solītajiem pārsteigumiem sagaidīsim jau rīt. Jauks papildinājums nenoliedzami būtu kā šīs, tā arī jau augstāk minētās pulcēšanās mērķu īstenojums. Pēc šībrīža prognozēm, uz rītdienas protesta akciju sapulcēšoties aptuveni 20'000 cilvēku. Atliek tikai cerēt, lai tas īstenotos praksē tikpat spoži kā tas izklāstīts.

Jau jūtu savā virzienā lidojam kādus pāris ķieģeļus, bet pamuļļāšos mazliet ap zvērēnu vārdā Krīze. Domājams, ka garākos vilcienos par to diezgan jau zināms, tā kā īpaši neiedziļināšos šajā tēmā, bet zināmu neizpratni, pat šoku, radīja šodien lasītais par mūsu kaimiņu - Lietuvas un Igaunijas - ''trekno gadu'' laikā veidotajiem uzkrājumiem, kuru summas ir vairāki miljardi katrai valstij. Būtībā viss jau būtu labi un šāda rīcība ir tikai apsveicama, ja ne piebildīte, ka Latvijai šādu uzkrājumu nav vispār. Jautājums ''Kāpēc?" jāpievieno plašajam Kalvītim uzdodamo jautājumu sarakstam.

Treškārt, pēc kāda ieteikuma izlasītais raksts, aizskāra jau pasen briedušo domu, ka paši arī neesam bez vainas:

" (..) fenomens kā tāds, ka mēs Latvijā nemēdzam uztvert kopainu, nemēdzam domāt par kopējo labumu, par valsts vispārējām interesēm, bet gan katrs rušināmies un ņemamies pa savu stūrīti, te nevienam nav svešs."

Šīs Ievas Matīsas rindas pārlasot, rodas sajūta, ka dzīvoju dziļos džungļos un vados pēc džungļu likumiem. Ēst vai tikt apēstam. Visi jau raujas pēc sava labuma, visi kliedz pēc lielākām algām, pēc sakārtotām infrastruktūrām utt., utjpr. Bieži aizmirstam, ka mūsu ir daudz, ka visi gribam dzīvot labi, ka katrs nedzīvojam uz vientuļas salas. Nenoliedzami, arī pati esmu viena no grēkāžiem - ar tukšu vēderu par nez kādu kopēju labumu ij dzirdēt negribas, bet kādēļ tad tiem kungiem Tur Augšā tie vēderi ir pilnāki un kabatas smagākas? Vai tad tiešām tie nu būs tie Īstie vīri, kuriem par visu vissvarīgākais būtu kopējais labums?

Satversmes 18. panta noteiktais svinīgais solījums, pēc kura došanas attiecīgā persona iegūst Saeimas deputāta pilnvaras:

"Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus."

Mans priekšlikums: apjautāt pašus deputātus, vai viņi maz atceras šo zvērestu.

Tagad varu būt apmierināta, kaut arī ne es pirmā, ne pēdējā, kura ko tādu raksta, bet viss šķiet loģiskāks, kad domas tiek nodotas taustiņiem/pildspalvai/papīram.
Jauku vakaru
n.

Literatūras kontroldarbs

Mūļi ar savām nastām lidos pie Sv. Pētera, kamēr pats Pēteris malkos tēju ar budistiem. Jā mūlis lido uz turieni, vai viņš spēs sasniegt kosmosu? Vai tas atrodas Pētera pagalmā?

Manām magoņmaizītēm ir gripa – tās kļuvušas zaļas un pūkainas – Bulciņgripa. Manā tējā peld kafija. Man gribas ēst.

Tualetes papīra rullis izteiksmīgi un graciozi pārlido pār mājas jumtu. Lietus garšo pēc citronu sulas un dedzina acis. Bradāt pa tādām peļķēm nedrīkst – var pazaudēt kāju pirkstus. Jauni ataugs tikai tad, ja tu būsi amēba bez formas un prāta. Tu audzēsi uz galvas māņkājiņas un paaudžu paaudzēs tev būs pagalmā samtenes, kuras apries kaimiņu jūrasvilki.

Es uz baltā žoga atstāju punktu. Tā ir līnija, kas nāk tev virsū un diebj cauri tavām smadzenēm. Ģģģģģģ. Ģedimins ir lietuvietis. Lietuva ir tur lejā. Patiesība ir tur ārā. Es biju tur ārā – nekā tāda tur NAV. Tur vispār nav nekā – tur visi dejo bezhoreogrāfijas deju un smēķē.

Arbūza mīkstumā varētu nogrimt. Tā muļķīgi mazliet, bet apelsīns apvainotos un pieprasītu ietriekt savās miesās nazi. Ražots Ķīnā. Made in China. Bītli atgriežas PSRS un naktīs neguļ. Ir jāēd milti, piens, olas, krējums, baltmaize, putukrējums un cukurs ar sāli. Tāpēc, ka tie ir balti.

Atkāpe atrodas šeit. Izeja ir tur. Zīmītes tur nav, bet kolrābji tur ārā ripo. Čīk, čīk, čīk, čīk. Man gribētos ieskriet dzeltenā sienā, lai citi no skaudības zaļi. Zaļi kā kaimiņu māja, kuru ķērpji pārvērtuši par savu impēriju. Viņiem ir Jūlijs Ķērpis. Urā! Bravo! Skan aplausi un zilu kurpju papēži duras kokā, kurš kliedz kaut ko par mātēm un revolūcijām.

No 5. Stāva lido ledusskapis, pa ceļam apsveicinās ar japāni, kuš pīpē krievu cigaretes. Suši? Nē, paldies.

Nē, nē, nē, nē, nē, nē, nē. Ir visa ļaunuma sakne. Televizorā. Tu viņu redzi, nē, viņš redz tevi. Viņš ir ciklops ar zilu aci, bez uzacs un skropstām. Viņam nav sejas – viņš ir no citas planētas. Sektants varbūt?

Labi, slikti, saldi, sāji, raibi suņi. Manam sunim ir būda, kurā viņš apraka Pāvesta cepuri. Nosauca visus par antikristu un aizgāja tālāk uz kaimiņu pusi.

Grāmatā ir lapas no papīra. Papīrs ir draugs. Papīrs ir koks un varētu augt no zemes. Zem celma guļ krupis un dara savas krupja lietas. Krupjojas kurpjains kroplis.

Es skatos pa logu. Stikli, stikli. Redzu cauri, var arī krist. Es tikai jokoju un mana mute izskatās kā U. Tavas asaras ir tikai pusbeigti cinguļi, kuri paši nezina, ko grib. Ej, apēd roni labāk, nemet pār plecu briežumāti. U U U U U

Svītra, līnija, taisne, nogrieznis, svītra, tunelis, ceļš, līdzenums. Saulīte spīd, krišnaīti dzied. Hāre, hāre, krišana hāre, hāre, hāre, hāre, hāre Rāma. Kāpostu tīteņi neaizstās gaļu. Man garšu. Es gribu ĒST! Kad gribas ēst, lūpu kaktiņi pāriet uz otrādi apmestu U. Pavārs vainīgs! (?)

[uzzīmēts gliemezis] Gliemezis. Makšķerēt nevar. Bet ēst gribas. Mani novēro pulkstenis bioloģiskais. Es sevi stādu puķu podā un lecu lejā no palodzes virsū Koļam. Koļa ir bomzis. Man vienalga.

Man gribas gulēt. Gulta izskatās pēc kaut kā, kas varētu būt gulta. Spilveni, segas manēji. Sapratīs. OOOOOOO. Pārsteigums. Omītei beidzās makaroni, piemājas veikalā arī. Es izeju pa izeju un aizeju. PROM. Lai atnāktu un ietu iekšā pa ieeju, aiz kuras ir eja, pa kuru iet, nāk skrien un pamet. Lec tikai uz augšu un krīt uz deguna kā degunradzis baletsvārkos. [uzzīmēta sirsniņa] degunradžu mīlestība citiem kož acīs, jo viņi ir kārpucūkas.

Inženieris. U Piespļauj savu aku. Ne mana aka, ne mana siekala. Tiešām. Bikšu bikšturi kož plecos kā vampīri. Gribas ēst. Ēst, ē s t, ē s t .

Man patīk ē s t.

Visur gaisā ir maziņi viņi. Viņi ir viņi. Iņ un Jaņ. Ina un Jānis. Čukčukbānis. Autobānis.

Vārdam nav vietas, vārds ir bomzis, vārdam nav valdības. Valdība ir valdība. Vaimanu, vaimanu! Roberts Gobziņš. Žodziņš, lodziņš, krodziņš, žņaudziņš. Pitons lien pa zāli, pīpē arī. Grib ēst. Patīkams sarunbiedrs, bet runā lēni. LĒNI. LĒNI.

Whole lotta crab

Diena sākās citur; citā gultā, citā vannas istabā, citā trolejbusa pieturā. Šodien 16. trolejbuss taisīja dumpi un nebrauca. Nav godīgi - es šeit esmu Dumpe, kā nekā. Un nav jau slikti - ne katru dienu sanāk iekāpt mikriņā, kura šoferis, par spīti visai redzamā vietā piekārtajam Krievijas karodziņam, klausās Led Zeppelin. Tā lūk, šorīt, viena maza nora ar mazu nosarkušu, nosalušu snuķi sēdēja mikriņā un koda lūpā, lai novaldītos un nesāgtu kliegt līdzi imigrantu dziesmai. Bet laikam ne par to ir šis stāsts.

Man mazliet sāp galva, man nepatīk dzīvot kur es dzīvoju, mani kaitina tas, ka es netieku galā ar sevi, mani dara nervozu dziesma, kas šobrīd skan pa SWH Rock. Patiesībā - nē.
Patiesībā esmu ieslīgusi diezgan trakā apātijā un jūtos kā pusaudzis, BĻEĢ.

Es esmu izšķaidīta pa sienu un manā sirdsapziņā vairs nav neviena tīra pleķīša. Un tur jau tā lieta, ka neko es neesmu izdarījusi.
Fuck me - man ir sūdīgi un neviena vagīna man nepalīdzēs.

Pie dienas prieka par Led Zeppelin mikriņā varētu pievienot to, ka vismaz uz autobusu logiem zied leduspuķes. Un šodien vienā no autobusiem, kurus izmantoju, man pretī sēdēja mazs puišelis. Nu vēl mīlīgāks viņš varētu būt tikai tad, ja runātu ar ventiņu akcentu. Diezgan izmirkušajos, sarkanajos pirkstainīšos iekšā esošie pirkstiņi uz ziedošā loga apvilka laukumus, kuros leduspuķes ziedēja visglītāk. Un man sagribējās iedot viņam konfekti, bet, Velns, man nebija nevienas konfektes. Es turpmāk varētu vienmēr nēsāt somā kādu pārīti, bet es tas paspētu pati apēst pirms satieku kādu puisēnu. Lai neapēstu, varētu taupīt konfektes vīriešiem, bet tas jau ir cits stāsts.

Man riebjas ziema, un latvisko prieku, saldējot degunu arī kaut kā nejūtu. Es varētu uz pus pasauli tagad sakliegt par to, ka es nejūtos, un tad sakliegt vēl vairāk par to, ka uzvedos stulbi un neviens man to nesaka.
Pēdējajos pāris ierakstos runāju par leduspuķēm, vai tas varētu liecināt par apsēstību?
Fonā Sting - Walking On The Moon. Tā jauki. Saldsērīgi. Tieši tā kā vajag.
Ai.

Tu i cūk, ibio mā!

Jauno Gadu sagaidīju Ventiņos. Rezultātā ieraksta virsraksts ir tāds kāds tas ir. Tā viš i. Jauno gadu sagaidīju pusstundu vēlāk nekā Rīga; tā bija Lemberga ideja. Bija jautri, tralalā, labi pietiks.

Pievērsīsimies svarīgākām lietām. Piemēram, faktam, ka ārā ir kāju pirkstus nesaudzējoši apstākļi. Nepatīkami neiedomājamā pakāpē. Vēl jo grūtāk panesamu ārā valdošo neprātu padara leduspuķu trūkums manā logā. Nav jau slikti lūkoties uz pusaizsalušo Daugavu, bet leduspuķes man kārojas vairāk par jau tik ierasto ainavu.
Es gribētu pārmaiņas pēc uzrakstīt par to, cik man ir labi, bet kaut kā nesanāk. Par optimisma trūkumu sūdzēties nevarētu, bet kad sāku klabināt taustiņus uz āru laužas vērmeļu rūgtuma pārsātināta pesimisma lavīna. Gaidīsim dienu, kad mani pašu tas nokaitinās.

Man neizdevās uzsākt šo gadu ar tīru sirdsapziņu, kā to pati vēlējos. Jāmēģina saprast, kurš ir lielāks nelietis: es vai tie nelieši, kuru dēļ man tas neizdevās. Iesākot jaunu gadu ar tīru sirdsapziņu ir vieglāk to atkal piegānīt, bet kaut kā smagi, ka nav īpaši daudz ko piegānīt. Es šogad savu iekšu pārgānīšu un pārvērtīšu par izgāztuvi. Pretty darn emo. Tāpēc es kārtējo reizi pielietošu tik noderīgo PIEDRĀZT! metodi. Iešu šovakar ballēties.

Jāpiekrīt vien Bovijam - nav vienkārši, nav. Nekad nav bijis un, kā izskatās, nekad arī nebūs. Bet piedrāzt!
Sūtīšu sirdsapziņu pie velna un darīšu, kas darāms ar zināmu devu bezatbildības, kura man, nez kamdēļ, parasti palīdz vērst visu labākā virzienā nekā rīkojoties saskaņā ar visām iespējamajām normām un ētiskajiem priekšnosacījumiem. Jā.
Ak, kā man patīk pašai sevi uzmundrināt. Pie velna, palīdz. Nu tad; laimīgu, bļ*, Jauno Gadu, muļļas! XO

klusē. nobirdini pelnus (ja tu atkal pīpē).
bēdas aizplūdīs pie velna, aizlīkumos slīpnē.

pazemotais galvu cels un apmānītais gūsies
velti es agrāk melsu: nekad neatgūsies.

dvēseles rētas aizvilkdamās pārvēršas par kramu.
droši būvē uz tā krama stipru namu.