otrdiena, 2010. gada 16. februāris

Krēmkrāsas keramikas skursteņu rindas.

Kā man brīžiem apriebjas dzīvot lielā pilsētā. Goda vārds.
Nav jau tā, ka baigi slikti būtu Edinburgā, bet man vienkārši brīžiem apriebjas.
Piegriežas laikapstākļi. Vakar vismaz piecreiz lija lietus un tam pa vidu trīsreiz spīdēja mīlīga saulīte. Šobrīd, kā izskatās, notiek abi vienlaikus.
Ielas malu veikali ir tik krāsaini, ka reizēm ir vienkārši apnicīgi blenzt uz to raibumu. Un katrs no tiem ir citādāks, bet jo ilgāk es tos redzu, jo vairāk man šķiet, ka katrs nākamais krāsu būcenītis ir tieši tāds pats kā iepriekšējais. ...and they're all made out of ticky-tacky and they all look just the same.
Brīžiem galīgi apnīk būt pieaugušajam ar pieaugušo problēmām. Nu faak, kāpēc man nevarētu būt atkal 16, kad dzīve bija pārpilna sajūsmas un putoja kā sakratīta pudele Irn-bru, kas garšo tieši tāpat kā kaut kāda limpo limonāde. hihi. Reizēm apnīk lielais patstāvības jūgs un, kā teicis mans dārgum dārgais tēvainis, gribās palīst ar galvu zem seģenes un pasūtīt viņus visus dirst, kas vienmēr tikai vairo problēmas, bet kaut kā šķiet, ka tā būtu tādā tīri latviskā garā ieturēta rīcība.
Vēl mani tracina tas, ka šeit pat nav vērts taisnot matus, ja taisies doties ārā, jo, jupis rāvis, pēc pāris minūtēm izskatās, ka uz galvas būtu uzmaukta aunāda. Turpmāk laikam nemaz nelikšos par to zinis un staigāšu izskatoties kā līdz sirds dziļumiem patiess Modern Talking fans.
Nu nav tās nekādas dižās problēmas un nav tas nekas, par ko būtu vērts kreņķēties un burbuļus laist pa visiem galiem laukā. Man vienkārši laiku pa laikam kaut kas mazliet apnīk un gribās pamukt kaut kur patālāk, bet nu labi. Es labāk izdzeršu vēl vienu kafiju un izskaitīšu skursteņus virs pretējās mājas.

Un vispār, zinies, jūs visi esat banāni.

Muzikaļnaja pauza:
Še jums kaut kas no Skotijā mītošo Dumpju-Lāču apvienības iecienītākā seriāla. Atkal pacitēšu Dumpi vecāko: "skatieties Sons Of Anarchy". :>

trešdiena, 2010. gada 3. februāris

Tuesday Night Special.

ŠARLOOOT?! Atceries, kaut kad, pirms pāris mēnešiem tu man pavēlēji uztaisīt ierakstu par tām dzīves dziesmām? Zini ko? Es beidzot saņēmos to izdarīt. Here goes...

Man bija viņa kasete, ja kāds vēl zina, kas tā par lietiņu. Jā. Man patika Roberts Gobziņš un ''Dzeguzīte''. To otro vēl var tā saprast, bet ko tas varētu liecināt par bērnu, kurš, jau kopš brīža, kad izlīda no autiņiem, sāka mīlēt Robīti?

Tad nāca Rietumu popkultūra: Spice Girls - Wannabe
Jā, jā, es zinu... lūgums pārāk skaļi nesmieties. Klausījos šito dziesmeli, kad man bija gadiņi septiņi (?). Un, dievs žēlīgs, man prieks, ka vairs neesmu šajā vecumā. Atceros, ka mēdzu izpildīt šito gabalu, kad mājās biju viena, un, protams, ne gluži angļu mēlē, bet noras versijā par angļu valodu. Man šķiet, ka visi tā kādreiz ir darījuši un daudzi bērneļi vēl aizvien tā dara, cik sanācis novērot. Lai nu kā, tā grupele bija mana pirmā +/- piesaiste Rietumu popkultūrai. Un jā, man toreiz bija žēl, ka viņas izjuka.

Kur nu bez boyband'a: Blue - You Make Me Wanna
Bija laiciņš, jā. Ar visiem tam piederīgajiem "omg, viņš ir tik smukiņš, āāā". Jā. Vēl atceros, kā ar dažām klasesbiedrenēm (atļaušos vārdus, protams, neizpaust) rakstījām diskus un tupējām viņu mājaslapā. Sekli un lipīgi. Un tā starp citu, viņu kopdarbs ar Eltonu Džonu man ne visai gāja pie sirds. Tas jau bija pārāk salkani.

Pirmie mazliet ģitāriskākie akordi: The Rasmus - F-F-F-Fallin'
Nav nekas dižs, bet savulaik biju stāvā sajūsmā par šiem zviedru puikām, it īpaši par šo gabalu. Un jā, es biju uz koncertu, kad viņi bija Rīgā. Mamma ar savu boijfrendu nāca līdzi. Tā starp citu, es sarkstu un smejos šo visu rakstot un visu to bērnību atceroties. Šitas raksturo manu pirms-pusaudža-krīzes periodu.

Pusaudža krīze: Korn - Word Up
Ar to lielā mērā sākās mans ceļš no pamuļķīgajiem, depresīvajiem, smagajiem toņiem līdz ''īstajai'' mūzikai. Ko nu padarīsi? Loģiski, ka komplektā nāca arī System Of A Down un Slipknot... Ak, kur tas laiks... Pirmās ballītes mātei aiz muguras, tuvāk tiek iepazīts alkohols un pīpējamie kociņi. Toreiz tas viss šķita aizraujoši.

Pirmais klasiskāka rakstura varonis: Nirvana - Lithium
Lai kā arī nebūtu un lai kā arī Kobeins nebūtu zaudējis savu spēcīgās autoritātes pozīciju manās acīs un galvā, viņš tur vēl mazliet ir. Ar šo dziesmu katrā ziņā. Tā bija kā himna; mazliet depresīva un sadirsta, kā jau lielākā daļa Nirvanas daiļrades, ar kuru tolaik biju vienkārši apsēsta. Šī dziesma vienmēr saistīsies ar saulaino Brantas jaunkundzi, kura man iepatikās nu uzreiz un diezgan permanenti. Šo es pat laiku pa laikam mēdzu paklausīties un, lieki piebilst, to tiešām pavada tāds zināms ūdenspīpes tabakas aromāts.

Šis atrodās apmēram turpat, kur Kobeins. Bija konči, klubs ar nosaukumu ''Saksofons'', ja tādu vēl kāds atcerās. Ak, kur tas laiks...

Es nekomentēšu. Man bija rozā kladīte, kurā tika rakstīts Viss, man bija melni mati, man patika gejiski puisēni. Viss kā vajag. Cik labi, ka tas pārgāja.

Pēc īmō iet skrīmō un hācē: Defdump - Makeshift Polaris
Sava laika mīļākā grupa. Reizēm vēl mēdzu paklausīties. protams, žēl bija, ka pajuka šī puiku apvienība no Luksemburgas, bet ko padarīsi... Protams, paguvu arī dzīvajā jamos pāris reizes redzēt. Atceros, ka 2007. gada Fonofestā, ja nemaldos pamanījos dabūt pasmagu zilumu uz kreisās rokas pie viņiem, tā teikt, dancājot. Protams, periods, kad tiek tuvāk iepazītas dažas no manas dzīves nozīmīgākajām sievietēm - Maija, Dace un Zabīne. Ko es bez jamajām darītu, nezinu.

Mentāl, Instrumentāl: Mogwai - Friend Of The Night
Patumšais, instrumentālās un eksperimentālās mūzikas periods. Šeit bija arī pašmāju Tesa, Soundarcade, Solaris. Kā aŗī citi ārzemju grandi, kā piemēram Isis vai Mastodon. Šī dziesma īpaši mīļa dēļ dažiem tumšiem, sniegainiem ziemas vakariem, kad ir sanācis doties mājup tā pavēlāk. Vecmīlgrāvja patumšās ieliņas un šī dziesma kombinācijā ar sniegā grimstošajām kājām kaut kā iet kopā.

Ievads patiesajās vērtībās: Jimi Hendrix - Little Wing
Pirmā dziesma, ko es jebkad dzirdēju no Džimija. Goda vārds, samīlējos acumirklī. Tieši pateicoties šim vīrietim iepazinu rokmūzikas klasiskākā nodalījuma saturu. Un nu galīgi nevarētu teikt, ka šajā saturā būtu nācis vilties. Šeit parādījās arī draudzene Dženisa. Lai viņiem vieglas smiltis. Peace.

Lūsija, Seržants Peppers, Džūds un pārējie: The Beatles - Hey Jude
Nu kur bez viņiem. Visi tāpat jau zin, ka es bez šī Liverpūles kvarteta dzīvot nevaru un negribu. Tāpat kā dzīve nav iespējama bez Šarlotes, ar kuru pie šīs dziesmas kopā tiek laistīts šampanietis un ceļots čukiņā uz brīnumzemi. Un kaut kā žēl, ka tik daudzi no īstajiem varoņiem ir miruši. Paldies dievam, mums vēl ir Bobs Dilans, kurš laikmeta garu spēj izdziedāt neatkarīgi no attiecīgās dekādes īpatnībām. Āmen.

Nobīde no roka: The Knife - Marble House
Kā izrādās, nora klausās arī kaut ko mazliet elektrisku. Nu labi, diezgan elektrisku, un The Knife ir tikai vieni no vairākiem. Tas tā vienkārši gadījās un man iepatikās. Iepatikās pietiekami, lai paralēli manai izteiktajai roka līknei atrastos arī mazāka, bet nevarētu arī teikt, ka gluži maznozīmīga elektriskā līkne.

Treknraksts
Viena no manām mūža mīlām - Dohertijs. Stulbs bez sava gala, nonarkojies līdz baltajiem kaķīšiem, bet muzikālā ziņā ģēnijs un tieši savas vienkāršības dēļ. Sūds par to supermodeli, šis vīrs atstās savus pirkstu, pēdu un dibena nospiedumus mūzikas vēstures lappusēs, lai ko arī neteiktu lētie britu tabloīdi. Šo onkuli grūti nesaistīt ar Zvirbuli, kurš, būdams pilnīgs muļķis jebkurā gadījumā, spēja mani gan savaldzināt, gan sirdi salauzt, bet tas jau ir cits stāsts. Cheers, pal!

indī-šmindī: Modest Mouse - Florida
Pāris gadus atpakaļ nespēju pieminēt šīs grupas vārdu bez zināmas nepatikas izteiksmes sejā. Kas to būtu domājis, ka tas tik krasi mainīsies? Šo kompzīciju var viennozīmīgi saukt par vienu no šībrīža mīļākajām. Ļaušu tai arī iezīmēt manu šībrīža indie mūzikas periodu, kurš pašlaik mijās ar lielāko daļu no augstāk pieminētā.

Uz šīs nots arī beigšu. Laikam iznāca mazliet vairāk, nekā vajadzēja, kaut arī šai listei būtu jābūt garākai, bet tad jau tas vairs nebūtu ieraksts blogā, bet gan grāmata ar nosaukumu ''Noras muzikālā evolūcija pamatskolai'', hihi. Par pirmajām piecām atzīmēm būtībā varam galīgi aizmirst un es ceru, ka neviens man to nekad nepieminēs. Tie pārējie lai paliek. Tie ir še, ja ne uz palikšanu, tad vismaz uz ilgu laiku.

Un nav par ko, Šarlot. ;>

otrdiena, 2010. gada 2. februāris

Slienas & Puņķi

Dārgā Klīvlenda un pārējie pasaules reģioni.
Jā, vāu, bungas un fanfāras, nora vēl ir starp dzīvajiem, kā izrādās. Vēl aizvien staigāju, elpoju un runāju tādas pašas dumības kā pirms pāris mēnešiem, kad tapa pēdējais ieraksts salātā.
Pirmām kārtām, piedošanu Šarlotei un citiem indivīdiem, ar kuriem man būtu jākontaktējas biežāk nekā tas tiek darīts šobrīd. Man tiešām pietrūkst gribasspēka katram uzrakstīt tekstuālā un mīlas ziņā apjomīgu vēstuli par to, kā man iet un cik ļoti man visu pietrūkst. Un kaut ko tik bezpersonisku kā copy/paste vēstulītes ar "Man iet labi, kā tev iet?" man arī negribās skricelēt. Un par to pietrūkšanu - man šķiet, ka to attiecīgās personas zina jebkurā gadījumā, arī bez atgādināšanas.
Tad nu tā. Kopumā viss ir pa vecam. Vienīgais esmu pamainījusi adresi. Šobrīd dzīvoju uz Dienvidu Tilta, kas vispār ir diezgan forši, jo tas ir pats Edinburgas centrs, pirmkārt, un, otrkārt, tas ir Dienvidu Tilts, jupis rāvis. hihi.
Un nē, es nezinu, kad es pietuvošos latvju zemei, bet kad tas notiks, visi par to uzzinās.
Tā lūk.
Man šobrīd nav īsti ko teikt, tikai atzīmējos. Bučas.

Un protams, muzikaļnaja pauza:
Nekādas dziļas jēgas, tik viena no šībrīža klausītākajām kompozīcijām.

pirmdiena, 2009. gada 9. novembris

Keep it gay.


Labrīt, tauta, liels ir mans prieks jūs šodien redzēt šeit tik kuplā skaitā. Hihi.
Norai ir (un iet) vēl aizvien labi, par to varat neraizēties. Mūsu dārgā inspektore vēl joprojām jūtas diezgan izmocīta pēc vakardienas lielā izbrauciena/nobrauciena uz Mančesteru, kur vajadzēja kārtējo reizi 6 stundu garumā klausīties, kā pareizāk caurumus paurbt sienā un cik svarīgi ir tas, lai katrs imbecīlis, kuram tiek siltināta māja, saprastu, ka pāris Rembo tipa tēvaiņu viņa sienā urbs caurumus un stums tur iekšā Knauf'a vatīti (starp citu, viņi šeit jocīgi izrunā Knauf - tā kā kinauf vai kenauph). Garlaicīgi jau nu pēc velna, patiesībā. Vismaz konfektes un kafiju mums Millers Patisons sadeva (jā, tiešām patisons - tā sauc kompāniju, kuras labā es strādāju - tieši tā kā tas dārzenis bildītē, hihi).
Pizģerts, vārdu sakot.
Bet ne par to šoreiz. Nesen atgriezos mājās no Stirlingas un vilcienā, protams, tik ļoti nebija ko darīt, ka sanāca aizdomāties. Par pilsētām un tiem, kas līdz kaklam iegrimuši dzelzbetona džungļos. Radās vēlme pārlasīt nogurušās paaudzes manifestu iekš Satoriem. It kā jau nekas īpašs, bet dažos punktos tik sasodīti patiess, ka, goda vārds, acīs kož.
I Mēs esam pilsētu bērni, alkstot dabiskas dzīves, braucam ar velosipēdiem un audzējam garšaugus puķupodos, tomēr nespējam dzīvot bez pilsētas bruģa nobrāzumiem, skumju slīcināšanas alkoholā un destruktīvi intelektuālām sarunām;
Manā uztverē pat komentāru nevajag. Vienkārši, skaidri un nepārprotami. Tas laikam aŗi ir iemesls, kāpēc nespēju uzturēties ārpus pilsētas ilgāk par pāris dienām. Nevar vienkārši aizmigt, kad ārā aiz loga nav pasūdīgi izgaismotu ielu un mašīnu nekad nerimstošās rūkoņas, kura gluži vienkārši ir daļa no pilsētas klusuma. Tāpat kā suņu rejas un dzērāju lamas. Un kad rodas vēlme pēc kā dabiskāka, labākais, ko vari sev piedāvāt ir ekoveikalā pirktu ābolu graušana parka zālienā.
XIII Mēs raudam par mirušiem mūziķiem un rakstniekiem, tomēr esam gandrīz vienaldzīgi, kad aizgājis kāds attālāks radinieks;
Tas izklausās tieši tik nepareizi, cik nepareizi vispār kaut kas var izklausīties. Bet pilnīgi nelabi paliek, apzinoties, ka Džona Lenona vai Klāva Elsberga nāve man vēl joprojām sāp vairāk, nekā fakts, ka esmu zaudējusi 3 no saviem vecvecākiem. Ak, velns, jo vairāk par to domā, jo vairāk pat kauns par sevi paliek. Un galvassāpe uznāk no pirmajām identitātes krīzes nojautām. Kā tas vispār ir iespējams, ka kaut kas, kas katra privātās dzīves mērogā ir tik neiedomājami maznozīmīgs, var sāpēt vairāk nekā kāda tuvinieka bēda.
Starp citu, lai vieglas smiltis Kurtam Vonnegūtam...
XI Iemācījušies uz notikumiem skatīties bezpersoniski no malas, mēs bieži skumstam par to, ka mums līdz kaulam vienalga;
Un tas ir tiešām tik derdzīgi un kodīgi, ka gribas to nobīdīt malā izmantojot skabargainu mietu un viebjot seju. Jā, man tik bieži ir vienalga, ka pilnīgi bail paliek. Peldēt pa straumi ar viegli kaifīgu un gaisīgu, uz mirkli attiecināmo pohujismu. Piedrāzt vīrus Irākā, piedrāzt kārtējo traģisko nāvi uz ceļa, ugunsgrēkā etc, piedrāzt slavas rakstus labsirdīgajām kundzēm, piedrāzt labdarības akcijas. Un uzlikt kārtīgu mīksto uz katra stipro sieviešu un nabadzīgo kristiešu stāsta. Jā, es vienkārši esmu kārtējais pilsētas egoists un uzspļauju visam, kam manī vajadzētu raisīt līdzjūtību, vadoties pēc šķietami liekulīgām sabiedrības normām. Ja ļoti vajag, es to vienmēr varu arī notēlot, jo visas nelaimes jau patiesībā tieši no mums arī sākušās.
Un tas ir tik derdzīgi, ka, goda vārds, uz mežu kārties gribās iet. Bet tuvākais mežs ir kādas jūdzes 60 uz ziemeļiem.

V Mēs skumji atskatāmies uz pagātni, kurā nekad neesam dzīvojuši, un jau savos nedaudzajos gados secinām, ka dzīve ir draņķīga, ar tieksmi regresēt un izbālēt;
Jā, pie velna, kā gribētos dzīvot tādos mūžīgos sešdesmitajos, kas nekad nekļūtu par septiņdesmitajiem un, dies nedo, neaizietu līdz astoņedesmitajiem. Lai būtu mūžgais summer of 69 un peace & love Vudstokas pļavās. Lai būtu mūžīgais trips, lai būtu Bītli un Dilans, un Hendrikss, un mūžīgā skābes un varavīkšņu pārsātinātā bilde acu priekšā. Boy, was I born in the wrong decade. Lai nekad nevajadzētu pieaugt un dzīvot pēc modeļa un rāmja, ar rutīnā iestrēguša un izmocīta pilsētnieka neizgulētā miega aizmiglotajām acīm.
XXV Mēs kliegsim; pat tad, ja visi apkārt būs kurli un mūsu kliedzienu atbalsis viņus skars tikai tad, kad mūsu pašu jau vairs nebūs;

XXVI Mēs kliegsim caur vārdiem, kliegsim caur mūziku, caur ekrānu, mēmiem mākslas darbiem, caur naktīm, sāpēm, mīlu, pavasari, caur reibumu, caur rozā brillēm, caur atvērtiem logiem, caur tukšiem pagalmiem, asiņojošām sirdīm, trakajām dienām, skolām, politiķu un aktrišu bērēm, caur izmisumu, grautiņiem, rokenrolu, blogiem, priekiem, caur krīzēm, netaisnību, caur apskaidrību; caur klusumu.
Un tajā pašā laikā tiks vadīta saldsērīga, publiskās vientulības, nepamatotu ilgu un skumjā prieka uzdzīves piepildīta dzīve. Vai arī varbūt tā ir tikai tā jaunības fāze, kad tu esi pilnīgi bez poņas par to, ko tu dari un ko gribi.
Ko īsti es gribēju ar to visu teikt, es tomēr nezinu. Varbūt pat labāk būtu bijis neko neteikt un nemaz pat neiedziļināties ne Satoros ne šepat rakstītajā.
Ak, ko nu tur daudz. Lai kā arī nebūtu, nobeigšu ar mana karsti mīlētā Klāviņa pierakstīto:
"Man ir vieni dubļi brienami kopā ar jums".
Pie tā tad arī paliksim un sūds ar pārējo.

piektdiena, 2009. gada 23. oktobris

Insulate my loft.

Seikiņi, mīlīši.
Sen neko neesmu rakstījusi, tāpēc beidzot saņemšos un pastāstīšu kaut ko par to, kā man sokas Edinburgā.
Iet visnotaļ interesanti. Esmu aizņemta un nodarbināta, un pelnu pieklājīgu summu kā māju inpektors. Jā, man ir zilzaļš mētelis, sarkanas kurpes, un liela, melna soma, kurā es glabāju savu silikonu un urbi. Specializējos māju siltināšanas jautājumos un man ir smuks, zils ID. Strādāju kopā ar galīgi stulbiņiem un smieklīgiem cilvēkiem. Man viņi vairāk vai mazāk patīk un viņiem noteikti patīku es, principā, jā, Edinburga sāk saprast, ko nozīmē Nora. Tur ir garais Gregors, kuram ir dikti glītas skropstas, īrs, Kīans, kurš runā tieši tāpat kā Rojs no The IT Crowd, Šanona, kura aizsāka paradumu visiem uzrunāt mani ar "NoraDumpe" (jā, vienā vārdā). Un tas izklausās ļoti jancīgi, to be honest, un visiem patīk mans uzvārds. Jā. Vēl man ir boss, kurš man mēģināja iestumt mutē ķiplokgrauzdiņu.
Vispār man patīk tas, ko es daru - šobrīd varu pazīmēties ar tām neskaitāmajām vietām Skotijā, kurās esmu urbusi sienās caurumus. Jaukiņi visnotaļ.
Man ir parādījies skotiskais akcentiņš mazlietiņ. Sems, kārtējais kolēģītis, man teica, ka tas izklausās diezgan adorable, un tas tiešām IR adorable. Esmu līdz ausīm samīlējusies skotu valodā.
Vēl aizvien nespēju pierast pie laikapstākļiem un pie tā, ka viņi saka, ka ir pus septiņi tad, kad ir 7.30, nevis 6.30. Nelieši, bļeģ. Toties esmu sākusi skatīties vispirms pa labi, kad jāiet pāri ielai. Tas tikai nozīmē to, ka iespēja, ka mani notrieks kāds divstāvīgs autobuss ir krasi samazinājusies.
Labi, dāmas. Piedodiet, ja varat, bet man nāk miedziņš - gana caurumu izurbts šodien. Es centīšos rakstīt biežāk, jo, zinies, daudz jocīgu un jancīgu lietu ar mani ir notikušas un notiek, un es to visu gluži vienkārši nevaru šobrīd izstāstīt.
Ak, bučas no Skotijas. Aye.

ā, jā - muzikaļnaja pauza. :>
Šis tika izpildīts šorīt, duetā ar manu bosu - Tomiju. Tā vienkārši gājām cauri gaitenim un dziedājām. Hihi.

Papildināts: Un vispār, es tikko saņēmu īsziņu no Mārtina, ar kuru šodien kopā strādājām. Ziņa sastāvēja no diviem vārdiem - "Nora Dumpe". Jā, viņi mani mīl... :>

piektdiena, 2009. gada 18. septembris

Fuck, eh?

Ziniet ko? Es šeit, Edinburgā, esmu sākusi justies tā diezgan forši. Nē, nu nav jau tā, ka man arī pirms tam te būtu bijis slikti, bet tagad es jūtos tā diezgan forši. Man patīk tas, ka uz ielas var bez pārpratumiem uzsmaidīt jebkuram pretīmnācējam, man patīk tas, ka cilvēki autobusos apsēžoties kādam blakus bieži sāk kādu jauku un nenozīmīgu sarunu par to, cik jauki, ka ārā spīd saulīte. Un es jau esmu gandrīz iemācījusies skatīties pa labi, kad eju pāri ielai, Hihih.
Lai nu kā, pēdējās dienas ir bijušas visai interesantas. Tas tā pa īstam laikam sākās trešdien, kad es beidzot saņēmu zvanu no kādas tulkošanas kompānijas, kurai bija radusies vajadzība pēc kāda, kurš varētu tulkot no angļu valodas uz latviešu un otrādi. Neskatoties uz to, ka tās pašas dienas pēcpusdienā man bija paredzēta vēl viena darba intervija, viņi izdomāja mani aizsūtīt uz Stirlingas policijas iecirkni manā pirmajā Skotijas darba uzdevumā. Bija diezgan interesanti, jūtos šausmīgi pieaugusi, jo esmu parakstījusi Latvijas cienīgus papīru kalnus par to, ka es nedrīkstu nevienam neko stāstīt, ko esmu tulkojusi, tur tomēr darbi būšot lielākoties ar policijām un tiesu darbiem saistīti. Pritī darn eksaiting.
Ak jā, protams, šodienas darba intervija vispār bija interesanta. Ne tas, ka pati intervija būtu bijusi interesanta, bet interesanti bija tas, ka dodoties uz turieni mani skaistie, jaunie svārki mani smagi pievīla ar graciozu šššņirkt pa aizmugures vīli. Nu neko darīt, palūdzu jaukajai sekretārei Lisai izpalīdzēt; labi, ka viņas blūzītei vienu pogu turēja kopā saspraužamā adata, hihi. Jā, bet tas ir tik forši, ka nav neviena rītārda, kurš par tevi smietos par šitik melīgiem svārkiem. Tāpēc, gan mazliet pusbalsī lamājoties, pēc intervijas tipināju mājās.
Vakar bija jauka naksnīgā, skaipiskā saruna ar Raibumiņu un pēcāk arī ar Marutiņu (kura nemācēja kedās šņores ievērt, nolēma man prasīt pēc padoma, un nebija iedomājusies pameklēt interneta ārēs). Un tiešām nevaru sagaidīt, kad tas jaunais cilvēks beidzot atlidināsies pie manis. Ir jauki pēc kāda šitā ilgoties. Man tas patiesībā tīri labi patīk; ir tāda sajūta, ka, tā kā filmās, kāds ir aizgājis karā un mīļotā/-ais viņu gaida mājās. Romaņķika, jēs?
Bet man tomēr par visu vairāk beidzot ir prieks, ka mēs ar šo pielsētu beidzot viena otru esam pieņēmušas. Ar tām patiesībā joki mazi, bet ar šo es jūtos ļoti labi - viņai pat ir krūtis kalnu un klinšu izskatā, asinsrites problēmu arī nav. Man viņa vēl tikai līdz galam jāizķemmē. To varētu padarīt rītdien, kad taisos nozagt tēva bildējamo aparātu un tā gandrīz iemūžināt (jo mēs visi zinām, ka arī mūsdienu formātos attēli mēdz neglabāties mūžīgi, jā, es to uz savas ādas ne reizi vien esmu jutusi).
Lai jums labi, iedodiet Rīgai buču no manis.

otrdiena, 2009. gada 15. septembris

Dura seļskaja.

Sveika, kā vienmēr, Klīvlenda.
Es tiešām nezinu, kādu motīvu vadīta es mēdzu regulāri sveicināties ar Klīvlendu, bet tā laikam ir viena no tām lietām, kuru noskaidrošanai neviens mūsdienu cilvēks laiku netērēs.
Tātad, dārgie, vēl aizvien esmu Edinburgā, kaut arī nedēļas nogalē atkal biju Stirlingā, vēl tomēr turos pie Edinburgas. Un plānoju šeit vēl kādu laiku pieturēties - patīk.
Stirlingā atkal tika citīgi apmeklēts mantu placis. Jupis rāvis, man tās lietas ar katru reizi patīk arvien vairāk. Šajā tirgū tiku pie, goda vārds, apskaužami glītas, lielas ,puķainas un dakteriskas somas pa 50 pensiem (~40 sant.), HA. Un protams, dabūju beidzot kastīti, kurā sagrūst savus neizmērojamos auskaru krājumus. Arī gribas palielīties - koka, viscaur ar grieztiem rakstiem, esot roku darbs no Baltkrievijas (vismaz tā teica piemīlīgā skotu kundze, kura runāja krieviski). Edinburgā arī tāds esot. Būs jāaizslāj uz to arī.
Un šodien aprit tieši divas nedēļas kopš es spēru savu kāju šajos krastos. Brīžiem tomēr liekas, ka dzīvoju šeit jau veselu mūžību un vispār tas laiks, maita, ir paskrējis neiedomājami ātri. Bet tas varbūt pat labāk - jo šķiet, ka ilgojos īsāku laika sprīdi un tad nekas vairs neliekas tik tāls, cik tas patiesībā ir.
Eeh, labs ir. Man nav nekā daudz ko teikt, patiesībā. Ir vairāk vai mazāk labi, esmu dzīva, man beidzot atkal ir Ipod's un es vēl aizvien mēģinu izvilkt plusus un mīnusus no dzīvošanas multikulturālā sabiedrībā. Cheers!

Un vispār, kad jūs pēdējo reizi esat sveicinājušies ar autobusa šoferi, m???

otrdiena, 2009. gada 8. septembris

Pīteri, Bobiji un vienādās meitenes.

Sveiki, dārgie. Vēl aizvien esmu Edinburgā, vēl aizvien esmu dzīva.
Viss ir kārtībā, mani tikai vēl aizvien mazliet mulsina laikapstākļi - šobrīd ārā vienlaikus spīd saule un līst lietus. Cik sadirsti.
Lai nu kā, nedēļas nogalē pamanījos arī pabūt pāris pilsētas tālāk - Stirlingā, kur mitinās mana tēvaiņa mīļotā, kura plašākai publikai būtu pazīstama ar nosaukumu Tūbijs. Piektdienas vakars tur bija diezgan jauks - pamanījos mazliet paņemt uz krūts. Vietējajā krogā uzskrēju virsū dažiem īpatnējiem tipāžiem un tā, bet visā visumā bija jautri.
Sestdien draudzīgā bariņā paciemojāmies pie kādas jaukas latviešu ģimenītes un pēcāk sanācā tāds jauks filmu vakariņš/nakts.
Svētdien biju zaķu kalnā, kuru tā sauc tieši tāpēc, ka tur ir zaķi. Es gan tieši kalnā redzēju tikai vienu, bet tā zaķi tur ir daudzkur, patiesībā - arī Stirlingas kapsētā, kur piektdienas vakarā ar tēvu tukšojām vīna pudeli (nu nē, tas nav tā baigi gotiski, un tā kapsēta ir vairāk tā kā parkveidīga), un vēl kādā nezināmas izcelsmes zāļainā placītī. Ā, vēl tās pašas dienas rītā bijām ar Tūbiju tādā foršā vietiņā, kur sabrauc visādi cilvēki un pārdod nu visu, kas nu viņiem vairs nav vajadzīgs. Mantu placis, tā to laikam varētu nosaukt. Man tur patika, kaut arī nekā tāda riktīgi piedūrīga tur tā arī nepamanīju, bet tas bija tāds jauks pasākums. Būs jāuzzina, vai arī Edinburgā kaut kā tāda nav. uhh.
Un svētdienas vakarā Edinburgā bija salūts vienam festivālam par godu. Bija diezgan šainīgi un pidžeklīgi. Bet nu, labāk kā Rīgā, protams, hihi.
Un es tagad iešu uz tuvējo Sainsbury's veikaliņu iepirkt kaut ko garšīgu.
Skotiskas bučas.

Ak jā, šeit visas meitenes, kuras, kā es spriežu, varētu būt 16-19 gadus vecas, izskatās pilnīgi vienādas. Nē, tiešām, ja es pazītu kaut vienu no viņām, man šķiet, ka es to jaunkundzi jauktu ar pilnīgi visām meitenēm, kuras parādītos manā redzes lokā. Latvietes ir smukākas, jā. Hihi.

Sen tādas nav bijis, tad nu še jums:
muzikaļnaja pauza