Es šodien redzēju Neko.

Nevaru nepadalīties - šī bija viena traki jauka diena.
Paldies Šarlotei; sievietei, kura prot no Tallinas atvest alu ar nosaukumu Rock. Ļoti norišķīgi. No sirds pateicos.
Pēc tam, kad abas jaunkundzes bija norai atradušas uzrunājošos zābakus Spicē, ar kājiņām tika mērots ceļš līdz Olimpijai, kur nora mazliet apgopīja tiimari un satika Daci, pie kuras turpmāk tiks iegādāta veļa apakšējā. Pa ceļam novērojam skaisto, reto parādību - Leduspuķes. Krupis mitinās vēderā par faktu, ka man tādu nav. Būs jāuzklabina manifests, kurā paziņosu, ka turpmāk vēlos, lai jebkādā nolūkā pasniegtas, vēlos rožu klēpju vietā saņemt Leduspuķes. Visā to krāšņumā.
Atceļā uz centru, mūs pārsteidza Migla. Tāds biezenis, ka tālāk par 20m nekā vairs vienkārši nebija. Īpaši romantisks skats pavērās no Vanšu tilta, no kura tika arī veikts rituāls ar nosaukumu 'nospļausimies tukšumā'. Bet ir tik labi iet pār vanšu tiltu, kad tas burtiski karājas nekurienē, kura ir arī tam visapkārt, un izkliegt sava pasaulslavenā dueta Prāta Aptumsums hītus Hey Jude un Brother Louie, kuriem nu arī pievienojies mazpazīstamā kvarteta ABBA dziesmele Dancing Queen. Tāda trakuma piesātināta brīvības izjūta.
Vakara noslēgums norisinājās tādā sen aizmirstā nostūrī kā Andrejsala. Līdzpaņemtais šampanietis smeķēja izteikti labi. tikpat labi kā diviem krievu tautības pāŗstāvjiem, kuri netālu no mums uzņema sevī tetra hidro kanabinola devu. Bet tas vēļ nav nekas. Īstā jautrība sākas brīdī, kad divas mentāli nobriedušas jaunkundzes piecēlās kājās un uzsāka visai īpatnēju rotaļu, kura sevī ietvēra savstarpēju titulu piešķiršanu. Forma ir apmēram šāda:
- Nora, Nora! Tu esi X (X - dajebkas - sesks, dzemde, tampons, korķviļķis utt.)
- Šarlot, Šarlot! Tu esi Y (Y - dajebkas - āpsis, vasektomija, burkas vāciņš utt.)
Un tā tam jāturpinās kādu brītiņu (aptuveni pus stundu).
Kad mūsu raudzētās dzirkstošās dziras pudelē tika iestājies Iztukšītis, devāmies prom. Un mums sekoja šie divi, ne pārāk apburošie krievu tautības parstāvji, kuri paši sevi dēvēja par itāļu tūristiem no Kubas. Viņiem bija smaga nepieciešamība pēc šķiltavām, kuras bija Sarlotei (lieki piebilst, ka šķiltavas nestrādāja). Nesakarīgi kliedzot tādas fdrāzes kā 'no fire today, we're out of business.', raitā solītī centāmies tikt vaļā no šiem diviem. ŅĪFIGA. Netikām vaļā līdz iemukšanai Origo darbinieku telpās. Jautri.
Tā lūk.

Šobrīd sēžu pie Maijas, tie divi dzīvnieki jau guļ, atrodos gultā, zem segas, sēžot visai neparastā pozā ar datoru novietotu kaut kur starp manām potītēm. Jancīgi visnotaļ. man blakus ir spilvens, kurš ietērpts spilvendrānā, kura man tik traki atgādina rapšu laukus, kuri kā dzeltena pelējuma pūka pārklāj tradicionālās ainavas. Labā nozīmē, protams. UN GRIBAS VASARU tā, ka to pašu spilvendrānu varētu bez majonēzes notiesāt. mh!
Mazi sirdsēsti par kaut ko, kas man pašai vēl nav zināms, bet tiem piemīt tendence pāriet. Ja?

Atheistmas

Pēc dažām stundām šis, viens no gada nīstākajiem periodiem, būs pagājis. Jei.
Mana māte mani pat piespieda aiziet uz baznīcu, bet nez kamdēļ man šķiet, ka viņa to nožēloja, jo nora, pusstundu pirms došanās uz dievnamu, izstrādāja mazu rīcības plānu, kurš īstenojās ar dažnedažādiem īpatnējiem novirzieniem. Pirmkārt, es saģērbos cik vien stulbi iespējams - īsiņi svārciņi šajā kombinācijā īpaši labi izcēlās. Nonākusi baznīcā, es protams turēju mēteli vaļā, lai visas tantes redzētu, kāda paskatā jāiet uz dievkalpojumu. Apsēdusies es demonstratīvi sāku mētāt pa gaisu savu šalli. Vēlāk, tikpat demonstratīvi, izvilku spogulīti un lūpukrāsu, un kādas 10 minūtes krāsoju savas lūpas mežonīgi sarkanas (un man bija pilnīgi vienalga par faktu, ka man šī krāsa nemaz nepiestāv). Pēc tam, izskrēju ārā pirmā, stāveju, gaidīju savus radiņus, un protams - man smagi aizbrauca jumts un es diezgan paskaļā balsī sāku dziedāt hāre hāre krišņa hāre.
Bija labi, man patika.

Pirmajos Ziemassvētkos es piedzēros. Pēc ilgas meklēšanas es atradu vienu smago ballīti. Aptuveni četros no rīta ar vienu sen neredzētu jaunkundzi atļāvām aizbraukt jumtam un mums sakās party hard stadija, tās neparastākajā izpausmē. Proti, mes atklājām jaunu apreibināšanās metodi - griezties uz riņķi sēžot biroja krēslā. Pēc tam mēs vienu gaiteni pārvērtām par savu izpriecu laukumiņu, skrienot pa to turp un atpakaļ. Vairākas reizes.
Laikam tāpēc šorīt tik ļoti sāpēja galva, kad no Mežaparka, minot sausiņveidīgo, apledojušo asfaltu, kājām gāju Sarkandaugavas virzienā. Patīk tādi rīti, atklāti sakot. Ārā tumšs un mazliet auksts, tu tāds mazliet vēl apreibis no vakarnakts dzīves baudīšanas. Un ej. Tavi soļi kraukšķ kā zemesrieksti starp zobiem un tu cīnies ar vēlmi pakārties, jo galva sap pēc velna. Šampanietis dara savu.

Es nodošos atkal savām radošajām aktivitātēm, kuras piekopju jau lielāko brīvlaika daļu.
Merry atheistmas, everyone!

Le Monde divers.

Pēdējās divas naktis rādās visai neparasti sapņi. Aizvakardienas sapņojumu jau esmu paguvusi trīsreiz aizmirst, bet šodien bija tāds interesants - es biju gan astoņkājis, gan kāda aristokrātiska nūģīša mīļākā, gan Brodvejas aktrise, kura nezin savu tekstu. Jau biju aizmirsusi, cik mani sapņi dažreiz ir nejēdzīgi, bet tajā pašā laikā trakoti interesanti. Ne jau katru dienu iejūties astoņkāja (turklāt, gigantiska) ādā, kuram nestrādā taustekļi, bet manam labākajam draugam (astoņkājim) toties tie darbojās kā nākas - viņš tos staipīja, ka maz neliekas. Mēs kopā bēgām no milzu akvārija, kas vairāk līdzinājās vecum vecai rūpnīcai, kura piepildīta ar ūdeni. Kad es biju aktrise, mans labākais drauga bija maziņš baltais valis. Man šķiet, ka viņu sauca Esso (nav ne jausmas, kā es to atceros, bet atceros) un tur bija kaut kāda meitenīte, kurai arī bija valis (kāpēc man šķiet, ka tā pat bija Šarlote, jo Šarlote tajā sapnī tiešām kādā brīdī uzpeldēja), bet es neatceros tā vaļa vārdu.
Tas tā - mazam ieskatam Noras zemapziņā. Izskaidro šito, ja vari!

Lai nu kā.
Ir brīži, kad šī pasaule mani mazliet pārsteidz. Un es nerunāju par otrdienas vakaru un trešdienas rītu, kad VISS likās pārsteidzošs. Hell yeah - I got sooooo fkn stoned. And I liked it.
Un fonā skan mani dārgie bītli ar dziesmu Tomorrow never knows. Viņa galīgi piestāv pāris rindiņas augstāk aprakstītajam stāvoklim. Un vēl labākam stāvoklim, par kuru man būtu jāaprunājas ar iepriekš minēto Šarlotes jaunkundzi. rrrawr.



Jā, es zinu, ka katra otrajā ierakstā ir piesaiste fonā skanošajai dziesmai, NU BET... Mūzika taču ir skaista. Ko mēs bez tās darītu vispār? Esmu melomāns; nekaunos un lepojos ar to. ES MĪLU ROKENROLU AR VISĀM NO TĀ IZRIETOŠAJĀM SEKĀM.

No prāta nevar izmest skaistās rindas: "narkotikas patiesībā ir līdzeklis apziņas paplašināšanai, tikai daudzi to nezina un neprot to izmantot". Sasper mani jods, ja tā nav taisnība. Dabas māte diemžēl mani nav apveltījusi ar spēju saskatīt to Visu apkārtējo Tā. Tajā vienīgajā un īpašajā veidā. Tikai tad apjēdz, ka pasaule ir skaista PA ĪSTAM.

Ak jā - vēl kāds pārsteidzošs fakts, kurš, kā izskatās, liekas pārsteidzošs tikai man. Es savam kāmim uz Ziemassvētkiem iegādājos lielu, sapresētu kluci ar skaidām. Skaidas ir ar citrona aromātu. AR CITRONA FKN AROMĀTU. Uzreiz gribas kā padzīvojušai kundzei nošūpot galvu ar tādu "ko-tik-vēl-neizdomāsi..." izteiksmi sejā. Un labākais jau nu protams ir tas, ka ievietojot tās Lolas būrītī, tās neizdala nekādu (tieši tā - nekādu!) aromātu. Varbūt skaidu, neesmu īsti pārliecināta. Bet manā mazajā, pūkainajā bumbiņā tas, šķiet, radīja tādu mazliet apjukumu, jo nokļuvusi atpakaļ supertīrajā būrītī viņa ieleca savā karsti mīlētajā ritentiņā un mēģināja aizbēgt prom no tās smakas. Tīri amizanti, ja tā godīgi.

Tā lūk.
Kārtējais ieraksts, kurā vienīgā kaut mazliet mākslinieciskā vērtība piemīt pievienotajam Bītlu video.
Ak.
Un es trenējos nelamāties - jūs jau noteikti neviens nepamanījāt, ka šajā ierakstā nav neviena paša "bļeģ". Labi, tagad ir viens, bet tas neskaitās.

Time takes a cigarette, puts it in your mouth

Ārā snieg, es šeit sēžu tirkīzzilā plīša halātiņā, kurs jau ne pirmo ziemu silda manas miesas un nododos Deividam Bovijam. Nu labi, es viņam pilnībā atdodos. Gaisā virmo manas pusdienas (jā, zinu,ka šis ir īstais dienas laiks pusdienām, kuras patiesība būs brokastis, jo tik sen nemaz nepiecēlos). Ir brīvlaiks, jūtos māāāāzmazmazlietiņ pohaina, bet mana citronotā tēja jau tūlīt arī to sadziedēs. Es gan tūlīt celšos un sākšu savest kārtība savu vidi, savu migu, savu izplatības areālu. Arī mans kāmis kliedz pēc būra tīrīšanas.
Bet Bovijs gan māk. Ai, kā māk.

Party.

Balle bij' forša, pēcballe trijatā labāka.
Esmu pālī, esmu mājās.
Eju gulēt.

ČĀū.

Shag

Viena Velna pēc ir sajūta, ka manas kājas atrodas apmēram 3m attālumā no manis. Sajūta lieliska (teikts visironiskākajā tonī, kādā kāds jebkad ir kaut ko teicis).

Iedomājies, mazais draudziņ, es lielāko daļu pagājušās nakts pavadīju mokoties pirmsnāves agonijā (kā man pašai tas šķita), jo arī mans kuņgis savos 18 ir jau pietiekami pieaudzis, lai dzīvotu patstāvīgu dzīvi, kas mūs neizbēgami noved pie sekām - ekonomiskā krīze skārusi arī viņu, un mans iekšējais draugs pieteica streiku. Pēc tam, kad nora sevī tika iestūmusi vistas zupu, kurā bija daudz vistas un vēl jo vairak piparu.
Apmēram 6.30 rīta agrumā es iejutos ārsta lomā un pati sev teicu: "Mazā, Tu dzīvosi!". Tad es izslēdzos.

Šīsnakts trauksmainais cīniņš ar kuņģi (varbūt jāraksta ar lielo 'K' - viņs ir tik patstāvīgs...)... khm... tātad: cīniņš ar Kuņģi, nevar nebūt nedēļas nogales sekas. ES TIK SEN NEBIJU DZĒRUSI, KA MAN GRIBAS VĒL. Cik labi, ka priekšā brīvlaiks, un varēs atlaist (ar lielo 'A'; veseliem trim lielajiem 'A').
Gribētu pateikties Šarlotei, ka pacieta noru, kuras sabiedrībā tika sēdēts šaurā Vecrīgas ieliņā un malkots šampanietis (Sovetskoje Zolotoje tagad Rimi akcija - Ls 1.59).
Depo. Depo. Depo. Depo nemirst. Un es šeit nerunāju par superlētiem būvmateriālu veikaliem. Hell no!
Pludmales ballītes decembrī arī nemirst. Sen nav bijis tik jautri, sen nebija Voiceks Voiska dzirdēts, sen nebija 6h no vietas dancots. Es varētu vairs nenodarboties ar sportu (sekss neskaitās); man pietiktu ar Depo apmeklējumu apmēram reizi nedēļā. Kaut gan - ir krīzes ziema un man vajadzēs taukus. Ne jau lai uzturētu ķermeņa temperatūru, bet drīzāk, lai es tos varētu pardot kādai 3. pasaules valstij, kur visi ir kārni.
Un es neesmu aprobežota, es tikai izliekos.
Nopietni.


Fonā skan AC/DC ar dziesmu All Screwed Up, un es saprotu, ka šis ieraksts ir pilnīga nejēdzība. Un ne tikai - tas ir arī nelasāms, nebaudāms, bez jebkādas apslēptas jēgas un nosakāmas struktūras šeit vispār NAV. Vienu vārdu sakot, šis ir viens nolādēts (TURKLĀT, NEPILNĪGS) nedēļas nogales apskats.
Fak Jū, Banana Republic - Es eju gulēt.

The Government Totally Sucks, you mother f**ker.

Manām dusmām norauti pauti
Man prieks par tevi, Koknēvič Ģirt; manas dusmas gan vēlaizvien ir auglīgas. Vienīgais, kas liek justies labi ir mūsu jaunās grupas jaunais hīts - "Āāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāā pupi" (jaunā grupa, kura radās apnienojoties Mikam un divu jaunkundžu - Šarlotes un Noras - duetam "Prāta aptumsums", jā, jaunā grupa, kurai nosaukums ir Miks & The Boobies).
Vispār jūtos kā ne savās biksēs ielīdusi.
Esmu neharmonijā ar sevi, savu bodī un vidi. Dzīve ir ciešanas, kā budisti domā, bet negribas peiņemt to, ka jārīkojas pārāk bieži ar tadu negribēšanu. Jā, pie velna, es gribētu būt tāds bohēmiski noskaņots slaists, kurš gleznotu ar kāju pirkstiem, pelnītu heaps of money, dzīvotu kādā dzīvespriecīgos toņos izkrāsotā mansardā, staigātu basām kājām, teiktu cilvēkiem, ka viņi ir kretīni (nu labi, to es arī tagad varu darīt, bet tas nebūtu tik forši, jo tad es to varētu teikt ar tādu man-pilnīgi-po*uj toni un viņi vienalga būtu par mani sajūsmā...) un pīpēt 4 paciņas dienā (...jo man arī reāli būtu po*uj).

Es esmu iemīlējusies un man gribas piedzerties. Ne jau nu gluži tāpēc, ka man baigi patiktu dzert (nē, es tomēr arī nesaku, ka nepatīk), bet tāpēc ka nervi uzvilkti kā stīgas -2 grādu temperatūrā.
Par iemīlēšanos šoreiz nerunāsim - tas šoreiz sanācis ar zināmu distanci varda vistiešākajā nozīmē, bet man vienalga patīk iemīlēties. Tāpat kā mīlēt, mīlēties, samīlēties, izmīlēties, iemīlēt, nomīlēt, samīlēt, mīļot un salīmēties. Jā, tas tā speciāli.
Bļeģ.

Uz mani skatas mana kāmiene.
Kura ir ļoti īpaša, jo sakotnēji viņu gribēju saukt par Suni (kā Suns), bet atklājot, ka tā ir meitene, pār mani nāca apgaismība, un sapratu, ka par Kuci viņu nevar saukt. Tāpēc nosaucu viņu par Lolu (kā The Kinks dziesmā).
Viņai šobrīd ir tukli vaigi, kas mani priecē - jo viņai, atšķirībā no manis, nevajag nodrupināt un noliet savu c izmēra krūtežu, lai parādītu apkārtējiem, ka ir paēdusi.

Es šodien ļoti daudz nodarbojos ar matemātiku un sapratu daudz noderīgu lietu par sīnusiem un tingel-tangelsiem. Manī tagad mājo ne tikai Rokenrola bet arī Matemātikas dievu spēki. Heljē.

Un vispār - skolā mums varētu maksāt - tas palīdzētu mums ieharmonizēt.

Man ir žilka - 30 metri.

šobrīd esmu pie Segoļas, manas dārgās, un tikko sēdēju uz viena krēsla ar smuko Šarloti, bet viņa jau paspēja aiziet no manis. Šobrīd viņa šķirsta manu plānotāju un deklamē fragmentus no "School of Rock".

Es šorīt nokavēju ekonomiku, jo skrēju pakaļ trolejbusiem. Kā suns, tikai uz divām. Bet mēle bij' izkārusies.

Sīnuss, kosinuss, tangens, tingeltangels.

Man šobrīd ir pupu fetišs - uz savām un Šarlotes, karsti mīlētajām, franču politikas lapām sazīmējusi esmu pupiņus.
Un mūsu dievīgajam duetam ir hīts, kuru gan izpildu es, un tas saucās "Pupi, pupi, pupiņi"
.
We are the dorks of the dorks.
Jūsu apkārtnē ir vāveres.

She had problems with drinking milk and being school tardy.

Mazliet tā kā besītis un lielā mērā tā kā nepatika pret skolu. Šodien pārrakstīju literatūrā iegūto trijnieku (jā, zinu, zinu - jau kaunos), bet mani māc tāda nelāga priekšnojauta, ka nekas daudz labāks tur nav tapis. F**k.
Ir tāda muļķīga lietiņa, ka pēdējā laikā 90% man ikdienā apkārt esošās jaunatnes populācijas patīk čīkstēt un sūdzēties, cik ļoti dzīve pēdējā laikā ir nedzīvojama. Atlikušajiem 10% ir mazak par 12, tātad viņi pieskaitāmi kategorijai "Ko tad jamie no dzīves saprot?!...". Negribās jau teikt, ka es tāpat,kā visi, NU BĒT...
Lūdzu, nemodieniet mani 17. decembra rītā.