Midžeti-pedofīli brauc uz bērnudārzu.

Pirms nepilnas stundas atgriezos no Zvērā. Lai sasper mani jods, ja tas nebij' viens lustīgs pasāciens.
Bija tīri labi, man pat patika. Žēl, protams, ka Camp el Retardo nebija pilnā sastāvā un ka mūsu Mamma mira diezgan mokošā nāvē iekš ugunskura, bet visādi citādi bija dikti liels prieks satikt ļautiņus, kurus es teju veselu gadu nebiju redzējusi. Bija labi piedzerties, bija labi bučoties, bija labi dancoties un vispār, Bija Labi. Tiešām.
Par muzikālo festivāla daļu runājot, jāteic: "VĀU, es beidzot atceros kādu no tām daudzajām grupām, kuras es it kā esot redzējusi uzstājamies." Bet kopumā, par muzīk kā parasti nevar sūdzēties: Soundarcade iepriecināja ar pāris vecajiem gabaliem, Roberts Gobziņš iepriecināja ar Resnajiem Putniem (kas vēlāk pārvērtās par Resnajiem Pupiem, hihi) un Zigi un Ligitu, PND iepriecināja ar Sprīdīti, kas, kopistiski nodziedāts, radīja apmēram tādu pašu pacilātības sajūtu kā himna, Frank Zappa Project ir kaut kas tirliņiski apburošs, un es pat pilnīgi atcerējos, kas man īsti patika tajā vēl smagākajā mūzikā. UUH.
Stopojiens mājās gan nebija no tiem veiksmīgākajiem (un viennozīmīgi ne mums vienīgajiem), bet liels paldies Uvim un Ārčijam par pacietību tajā jaukajā, 15 km īsajā pastaidziņā. Hihii.
Un tagad man būs gads laika, lai sailgotos pēc saviem retarded people, mammu jokiem un peldvietas, pie kuras notiekušās sarunas reizēm pārtrauc izsaucieni "Bļeģ, pimpis!". Vēl šorīt, maršējot pāri diezgan piedrazotajam futbola laukumam, garām tukšajai dīdžeja nojumītei, pie kuras aktīvi čilloja kāds piemāvies tipāžs, un... un, ai, pilnīgi sagribējās noskūpstīt zemi, pa kuru staigāju, cik ļoti man ir mīļa tā Zvērīgā vietiņa, kur es reizi gadā iegriežos, nu jau ceturto gadu pēc kārtas.
Tagad tik sagaidīt bildes un nākamo gadu. Kissye.

(Ja nē, es dzeršu līdz nāve mūs šķirs)

Ir tik labi būt vasarā. Nē, tiešām. Esmu iedegusi brūna, brūna, paspējusi padzīvoties viltotā fonofestā, iekarot Vecrīgu, pārvarēt morālo Krabi, un ko tik vēl ne.
Šī, kā izskatās bija reti laba nedēļas nogale. Biju pie Maijas - beidzot nopeldējos, biju Salaspils memoriālā, pavadīju nakti guļot šūpuļtīklā ar kādu jaunkungu, kuram govju brūnas acis ar gaišām skropstām un vasaras raibumu vairāk kā saprašanas (un vispār, mēs pat neizkritām, hihi). Un man prieks, ka esmu ieslīgusi tādā zināmā aizmiršanās un visādu dīvainu, muļķīgu nieku darīšanas stadijā, kad nospļauties pat par to, ka kabatā vējš gaudo, ka mēdzu aizmirst mājās jaku, kad ārā līst lietus un ka tā tas nebūs mūžīgi. Piedrāzt, kā teiktu mana dārgā Šarlote.
Dzert, mīlēties, ballēties, sasmieties. Vairāk man nav ko teikt. :>

Ā, jā. Še jums, pēdējā laika favorīts:


It was always worth it
That's the part I seem to hide