Es šodien redzēju Neko.

Nevaru nepadalīties - šī bija viena traki jauka diena.
Paldies Šarlotei; sievietei, kura prot no Tallinas atvest alu ar nosaukumu Rock. Ļoti norišķīgi. No sirds pateicos.
Pēc tam, kad abas jaunkundzes bija norai atradušas uzrunājošos zābakus Spicē, ar kājiņām tika mērots ceļš līdz Olimpijai, kur nora mazliet apgopīja tiimari un satika Daci, pie kuras turpmāk tiks iegādāta veļa apakšējā. Pa ceļam novērojam skaisto, reto parādību - Leduspuķes. Krupis mitinās vēderā par faktu, ka man tādu nav. Būs jāuzklabina manifests, kurā paziņosu, ka turpmāk vēlos, lai jebkādā nolūkā pasniegtas, vēlos rožu klēpju vietā saņemt Leduspuķes. Visā to krāšņumā.
Atceļā uz centru, mūs pārsteidza Migla. Tāds biezenis, ka tālāk par 20m nekā vairs vienkārši nebija. Īpaši romantisks skats pavērās no Vanšu tilta, no kura tika arī veikts rituāls ar nosaukumu 'nospļausimies tukšumā'. Bet ir tik labi iet pār vanšu tiltu, kad tas burtiski karājas nekurienē, kura ir arī tam visapkārt, un izkliegt sava pasaulslavenā dueta Prāta Aptumsums hītus Hey Jude un Brother Louie, kuriem nu arī pievienojies mazpazīstamā kvarteta ABBA dziesmele Dancing Queen. Tāda trakuma piesātināta brīvības izjūta.
Vakara noslēgums norisinājās tādā sen aizmirstā nostūrī kā Andrejsala. Līdzpaņemtais šampanietis smeķēja izteikti labi. tikpat labi kā diviem krievu tautības pāŗstāvjiem, kuri netālu no mums uzņema sevī tetra hidro kanabinola devu. Bet tas vēļ nav nekas. Īstā jautrība sākas brīdī, kad divas mentāli nobriedušas jaunkundzes piecēlās kājās un uzsāka visai īpatnēju rotaļu, kura sevī ietvēra savstarpēju titulu piešķiršanu. Forma ir apmēram šāda:
- Nora, Nora! Tu esi X (X - dajebkas - sesks, dzemde, tampons, korķviļķis utt.)
- Šarlot, Šarlot! Tu esi Y (Y - dajebkas - āpsis, vasektomija, burkas vāciņš utt.)
Un tā tam jāturpinās kādu brītiņu (aptuveni pus stundu).
Kad mūsu raudzētās dzirkstošās dziras pudelē tika iestājies Iztukšītis, devāmies prom. Un mums sekoja šie divi, ne pārāk apburošie krievu tautības parstāvji, kuri paši sevi dēvēja par itāļu tūristiem no Kubas. Viņiem bija smaga nepieciešamība pēc šķiltavām, kuras bija Sarlotei (lieki piebilst, ka šķiltavas nestrādāja). Nesakarīgi kliedzot tādas fdrāzes kā 'no fire today, we're out of business.', raitā solītī centāmies tikt vaļā no šiem diviem. ŅĪFIGA. Netikām vaļā līdz iemukšanai Origo darbinieku telpās. Jautri.
Tā lūk.

Šobrīd sēžu pie Maijas, tie divi dzīvnieki jau guļ, atrodos gultā, zem segas, sēžot visai neparastā pozā ar datoru novietotu kaut kur starp manām potītēm. Jancīgi visnotaļ. man blakus ir spilvens, kurš ietērpts spilvendrānā, kura man tik traki atgādina rapšu laukus, kuri kā dzeltena pelējuma pūka pārklāj tradicionālās ainavas. Labā nozīmē, protams. UN GRIBAS VASARU tā, ka to pašu spilvendrānu varētu bez majonēzes notiesāt. mh!
Mazi sirdsēsti par kaut ko, kas man pašai vēl nav zināms, bet tiem piemīt tendence pāriet. Ja?

Atheistmas

Pēc dažām stundām šis, viens no gada nīstākajiem periodiem, būs pagājis. Jei.
Mana māte mani pat piespieda aiziet uz baznīcu, bet nez kamdēļ man šķiet, ka viņa to nožēloja, jo nora, pusstundu pirms došanās uz dievnamu, izstrādāja mazu rīcības plānu, kurš īstenojās ar dažnedažādiem īpatnējiem novirzieniem. Pirmkārt, es saģērbos cik vien stulbi iespējams - īsiņi svārciņi šajā kombinācijā īpaši labi izcēlās. Nonākusi baznīcā, es protams turēju mēteli vaļā, lai visas tantes redzētu, kāda paskatā jāiet uz dievkalpojumu. Apsēdusies es demonstratīvi sāku mētāt pa gaisu savu šalli. Vēlāk, tikpat demonstratīvi, izvilku spogulīti un lūpukrāsu, un kādas 10 minūtes krāsoju savas lūpas mežonīgi sarkanas (un man bija pilnīgi vienalga par faktu, ka man šī krāsa nemaz nepiestāv). Pēc tam, izskrēju ārā pirmā, stāveju, gaidīju savus radiņus, un protams - man smagi aizbrauca jumts un es diezgan paskaļā balsī sāku dziedāt hāre hāre krišņa hāre.
Bija labi, man patika.

Pirmajos Ziemassvētkos es piedzēros. Pēc ilgas meklēšanas es atradu vienu smago ballīti. Aptuveni četros no rīta ar vienu sen neredzētu jaunkundzi atļāvām aizbraukt jumtam un mums sakās party hard stadija, tās neparastākajā izpausmē. Proti, mes atklājām jaunu apreibināšanās metodi - griezties uz riņķi sēžot biroja krēslā. Pēc tam mēs vienu gaiteni pārvērtām par savu izpriecu laukumiņu, skrienot pa to turp un atpakaļ. Vairākas reizes.
Laikam tāpēc šorīt tik ļoti sāpēja galva, kad no Mežaparka, minot sausiņveidīgo, apledojušo asfaltu, kājām gāju Sarkandaugavas virzienā. Patīk tādi rīti, atklāti sakot. Ārā tumšs un mazliet auksts, tu tāds mazliet vēl apreibis no vakarnakts dzīves baudīšanas. Un ej. Tavi soļi kraukšķ kā zemesrieksti starp zobiem un tu cīnies ar vēlmi pakārties, jo galva sap pēc velna. Šampanietis dara savu.

Es nodošos atkal savām radošajām aktivitātēm, kuras piekopju jau lielāko brīvlaika daļu.
Merry atheistmas, everyone!

Le Monde divers.

Pēdējās divas naktis rādās visai neparasti sapņi. Aizvakardienas sapņojumu jau esmu paguvusi trīsreiz aizmirst, bet šodien bija tāds interesants - es biju gan astoņkājis, gan kāda aristokrātiska nūģīša mīļākā, gan Brodvejas aktrise, kura nezin savu tekstu. Jau biju aizmirsusi, cik mani sapņi dažreiz ir nejēdzīgi, bet tajā pašā laikā trakoti interesanti. Ne jau katru dienu iejūties astoņkāja (turklāt, gigantiska) ādā, kuram nestrādā taustekļi, bet manam labākajam draugam (astoņkājim) toties tie darbojās kā nākas - viņš tos staipīja, ka maz neliekas. Mēs kopā bēgām no milzu akvārija, kas vairāk līdzinājās vecum vecai rūpnīcai, kura piepildīta ar ūdeni. Kad es biju aktrise, mans labākais drauga bija maziņš baltais valis. Man šķiet, ka viņu sauca Esso (nav ne jausmas, kā es to atceros, bet atceros) un tur bija kaut kāda meitenīte, kurai arī bija valis (kāpēc man šķiet, ka tā pat bija Šarlote, jo Šarlote tajā sapnī tiešām kādā brīdī uzpeldēja), bet es neatceros tā vaļa vārdu.
Tas tā - mazam ieskatam Noras zemapziņā. Izskaidro šito, ja vari!

Lai nu kā.
Ir brīži, kad šī pasaule mani mazliet pārsteidz. Un es nerunāju par otrdienas vakaru un trešdienas rītu, kad VISS likās pārsteidzošs. Hell yeah - I got sooooo fkn stoned. And I liked it.
Un fonā skan mani dārgie bītli ar dziesmu Tomorrow never knows. Viņa galīgi piestāv pāris rindiņas augstāk aprakstītajam stāvoklim. Un vēl labākam stāvoklim, par kuru man būtu jāaprunājas ar iepriekš minēto Šarlotes jaunkundzi. rrrawr.



Jā, es zinu, ka katra otrajā ierakstā ir piesaiste fonā skanošajai dziesmai, NU BET... Mūzika taču ir skaista. Ko mēs bez tās darītu vispār? Esmu melomāns; nekaunos un lepojos ar to. ES MĪLU ROKENROLU AR VISĀM NO TĀ IZRIETOŠAJĀM SEKĀM.

No prāta nevar izmest skaistās rindas: "narkotikas patiesībā ir līdzeklis apziņas paplašināšanai, tikai daudzi to nezina un neprot to izmantot". Sasper mani jods, ja tā nav taisnība. Dabas māte diemžēl mani nav apveltījusi ar spēju saskatīt to Visu apkārtējo Tā. Tajā vienīgajā un īpašajā veidā. Tikai tad apjēdz, ka pasaule ir skaista PA ĪSTAM.

Ak jā - vēl kāds pārsteidzošs fakts, kurš, kā izskatās, liekas pārsteidzošs tikai man. Es savam kāmim uz Ziemassvētkiem iegādājos lielu, sapresētu kluci ar skaidām. Skaidas ir ar citrona aromātu. AR CITRONA FKN AROMĀTU. Uzreiz gribas kā padzīvojušai kundzei nošūpot galvu ar tādu "ko-tik-vēl-neizdomāsi..." izteiksmi sejā. Un labākais jau nu protams ir tas, ka ievietojot tās Lolas būrītī, tās neizdala nekādu (tieši tā - nekādu!) aromātu. Varbūt skaidu, neesmu īsti pārliecināta. Bet manā mazajā, pūkainajā bumbiņā tas, šķiet, radīja tādu mazliet apjukumu, jo nokļuvusi atpakaļ supertīrajā būrītī viņa ieleca savā karsti mīlētajā ritentiņā un mēģināja aizbēgt prom no tās smakas. Tīri amizanti, ja tā godīgi.

Tā lūk.
Kārtējais ieraksts, kurā vienīgā kaut mazliet mākslinieciskā vērtība piemīt pievienotajam Bītlu video.
Ak.
Un es trenējos nelamāties - jūs jau noteikti neviens nepamanījāt, ka šajā ierakstā nav neviena paša "bļeģ". Labi, tagad ir viens, bet tas neskaitās.

Time takes a cigarette, puts it in your mouth

Ārā snieg, es šeit sēžu tirkīzzilā plīša halātiņā, kurs jau ne pirmo ziemu silda manas miesas un nododos Deividam Bovijam. Nu labi, es viņam pilnībā atdodos. Gaisā virmo manas pusdienas (jā, zinu,ka šis ir īstais dienas laiks pusdienām, kuras patiesība būs brokastis, jo tik sen nemaz nepiecēlos). Ir brīvlaiks, jūtos māāāāzmazmazlietiņ pohaina, bet mana citronotā tēja jau tūlīt arī to sadziedēs. Es gan tūlīt celšos un sākšu savest kārtība savu vidi, savu migu, savu izplatības areālu. Arī mans kāmis kliedz pēc būra tīrīšanas.
Bet Bovijs gan māk. Ai, kā māk.

Party.

Balle bij' forša, pēcballe trijatā labāka.
Esmu pālī, esmu mājās.
Eju gulēt.

ČĀū.

Shag

Viena Velna pēc ir sajūta, ka manas kājas atrodas apmēram 3m attālumā no manis. Sajūta lieliska (teikts visironiskākajā tonī, kādā kāds jebkad ir kaut ko teicis).

Iedomājies, mazais draudziņ, es lielāko daļu pagājušās nakts pavadīju mokoties pirmsnāves agonijā (kā man pašai tas šķita), jo arī mans kuņgis savos 18 ir jau pietiekami pieaudzis, lai dzīvotu patstāvīgu dzīvi, kas mūs neizbēgami noved pie sekām - ekonomiskā krīze skārusi arī viņu, un mans iekšējais draugs pieteica streiku. Pēc tam, kad nora sevī tika iestūmusi vistas zupu, kurā bija daudz vistas un vēl jo vairak piparu.
Apmēram 6.30 rīta agrumā es iejutos ārsta lomā un pati sev teicu: "Mazā, Tu dzīvosi!". Tad es izslēdzos.

Šīsnakts trauksmainais cīniņš ar kuņģi (varbūt jāraksta ar lielo 'K' - viņs ir tik patstāvīgs...)... khm... tātad: cīniņš ar Kuņģi, nevar nebūt nedēļas nogales sekas. ES TIK SEN NEBIJU DZĒRUSI, KA MAN GRIBAS VĒL. Cik labi, ka priekšā brīvlaiks, un varēs atlaist (ar lielo 'A'; veseliem trim lielajiem 'A').
Gribētu pateikties Šarlotei, ka pacieta noru, kuras sabiedrībā tika sēdēts šaurā Vecrīgas ieliņā un malkots šampanietis (Sovetskoje Zolotoje tagad Rimi akcija - Ls 1.59).
Depo. Depo. Depo. Depo nemirst. Un es šeit nerunāju par superlētiem būvmateriālu veikaliem. Hell no!
Pludmales ballītes decembrī arī nemirst. Sen nav bijis tik jautri, sen nebija Voiceks Voiska dzirdēts, sen nebija 6h no vietas dancots. Es varētu vairs nenodarboties ar sportu (sekss neskaitās); man pietiktu ar Depo apmeklējumu apmēram reizi nedēļā. Kaut gan - ir krīzes ziema un man vajadzēs taukus. Ne jau lai uzturētu ķermeņa temperatūru, bet drīzāk, lai es tos varētu pardot kādai 3. pasaules valstij, kur visi ir kārni.
Un es neesmu aprobežota, es tikai izliekos.
Nopietni.


Fonā skan AC/DC ar dziesmu All Screwed Up, un es saprotu, ka šis ieraksts ir pilnīga nejēdzība. Un ne tikai - tas ir arī nelasāms, nebaudāms, bez jebkādas apslēptas jēgas un nosakāmas struktūras šeit vispār NAV. Vienu vārdu sakot, šis ir viens nolādēts (TURKLĀT, NEPILNĪGS) nedēļas nogales apskats.
Fak Jū, Banana Republic - Es eju gulēt.

The Government Totally Sucks, you mother f**ker.

Manām dusmām norauti pauti
Man prieks par tevi, Koknēvič Ģirt; manas dusmas gan vēlaizvien ir auglīgas. Vienīgais, kas liek justies labi ir mūsu jaunās grupas jaunais hīts - "Āāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāā pupi" (jaunā grupa, kura radās apnienojoties Mikam un divu jaunkundžu - Šarlotes un Noras - duetam "Prāta aptumsums", jā, jaunā grupa, kurai nosaukums ir Miks & The Boobies).
Vispār jūtos kā ne savās biksēs ielīdusi.
Esmu neharmonijā ar sevi, savu bodī un vidi. Dzīve ir ciešanas, kā budisti domā, bet negribas peiņemt to, ka jārīkojas pārāk bieži ar tadu negribēšanu. Jā, pie velna, es gribētu būt tāds bohēmiski noskaņots slaists, kurš gleznotu ar kāju pirkstiem, pelnītu heaps of money, dzīvotu kādā dzīvespriecīgos toņos izkrāsotā mansardā, staigātu basām kājām, teiktu cilvēkiem, ka viņi ir kretīni (nu labi, to es arī tagad varu darīt, bet tas nebūtu tik forši, jo tad es to varētu teikt ar tādu man-pilnīgi-po*uj toni un viņi vienalga būtu par mani sajūsmā...) un pīpēt 4 paciņas dienā (...jo man arī reāli būtu po*uj).

Es esmu iemīlējusies un man gribas piedzerties. Ne jau nu gluži tāpēc, ka man baigi patiktu dzert (nē, es tomēr arī nesaku, ka nepatīk), bet tāpēc ka nervi uzvilkti kā stīgas -2 grādu temperatūrā.
Par iemīlēšanos šoreiz nerunāsim - tas šoreiz sanācis ar zināmu distanci varda vistiešākajā nozīmē, bet man vienalga patīk iemīlēties. Tāpat kā mīlēt, mīlēties, samīlēties, izmīlēties, iemīlēt, nomīlēt, samīlēt, mīļot un salīmēties. Jā, tas tā speciāli.
Bļeģ.

Uz mani skatas mana kāmiene.
Kura ir ļoti īpaša, jo sakotnēji viņu gribēju saukt par Suni (kā Suns), bet atklājot, ka tā ir meitene, pār mani nāca apgaismība, un sapratu, ka par Kuci viņu nevar saukt. Tāpēc nosaucu viņu par Lolu (kā The Kinks dziesmā).
Viņai šobrīd ir tukli vaigi, kas mani priecē - jo viņai, atšķirībā no manis, nevajag nodrupināt un noliet savu c izmēra krūtežu, lai parādītu apkārtējiem, ka ir paēdusi.

Es šodien ļoti daudz nodarbojos ar matemātiku un sapratu daudz noderīgu lietu par sīnusiem un tingel-tangelsiem. Manī tagad mājo ne tikai Rokenrola bet arī Matemātikas dievu spēki. Heljē.

Un vispār - skolā mums varētu maksāt - tas palīdzētu mums ieharmonizēt.

Man ir žilka - 30 metri.

šobrīd esmu pie Segoļas, manas dārgās, un tikko sēdēju uz viena krēsla ar smuko Šarloti, bet viņa jau paspēja aiziet no manis. Šobrīd viņa šķirsta manu plānotāju un deklamē fragmentus no "School of Rock".

Es šorīt nokavēju ekonomiku, jo skrēju pakaļ trolejbusiem. Kā suns, tikai uz divām. Bet mēle bij' izkārusies.

Sīnuss, kosinuss, tangens, tingeltangels.

Man šobrīd ir pupu fetišs - uz savām un Šarlotes, karsti mīlētajām, franču politikas lapām sazīmējusi esmu pupiņus.
Un mūsu dievīgajam duetam ir hīts, kuru gan izpildu es, un tas saucās "Pupi, pupi, pupiņi"
.
We are the dorks of the dorks.
Jūsu apkārtnē ir vāveres.

She had problems with drinking milk and being school tardy.

Mazliet tā kā besītis un lielā mērā tā kā nepatika pret skolu. Šodien pārrakstīju literatūrā iegūto trijnieku (jā, zinu, zinu - jau kaunos), bet mani māc tāda nelāga priekšnojauta, ka nekas daudz labāks tur nav tapis. F**k.
Ir tāda muļķīga lietiņa, ka pēdējā laikā 90% man ikdienā apkārt esošās jaunatnes populācijas patīk čīkstēt un sūdzēties, cik ļoti dzīve pēdējā laikā ir nedzīvojama. Atlikušajiem 10% ir mazak par 12, tātad viņi pieskaitāmi kategorijai "Ko tad jamie no dzīves saprot?!...". Negribās jau teikt, ka es tāpat,kā visi, NU BĒT...
Lūdzu, nemodieniet mani 17. decembra rītā.

Mēles galā un ārā./Coo coo cachoo.

Es jūtos mazliet kā baterija, kura savu dzīvi jau nodzīvojusi.
Šarlotei ir seksīgi auskari un es lasu grāmatu, kura nepiestāv manam dorkīgajam tēlam.
Vecas tantes klātbūtnē es šodien pateicu vārdu 'vagīna'.
Ir viens silts radīums, kura man šobrīd pietrūkst trakāk par manu spilvenu (un pie sava spilvena es pēdējā laikā tieku tik maz, ka, goda vārds, man viņa traki pietrūkst).

Es gribētu tagad tā mazliet sajukt prātā.
Tā, lai lūpu kaktiņi nerimstoši tiektos pēc kaijām un mākoņiem, un skropstās pilīšu pērles krātos tikai tad, kad apžilbstu no saules.
Es varētu stāstīt visiem to, cik ļoti man patīk sarkanie pipari un ka patiesi labi ir tad, kad tu stāvi lietū un ēd Vecmammas dāvāto šokolādi (kas vienmēr ir saldāka, nekā paša pirktā).

Es varētu braukt cauri pilsētai ar Kamazu, kurš pilns ar sirdīm, kas izgrieztas no arbūzu mizām. Tā būtu ekonomiska resursu izmantošana - ar šīm sirdīm varētu arī paēst un nekļūt par kanibālu. Un ielas noklātu zaļos toņos krāsots, rožaini sārts, miglains mīlīgums.
Ne jau nu gluži kā Novosibirskā: "Kur nospļaujies, tur arbūzs" (K.Z.), bet tie, kam vajadzēs, tie paši pārklāsies ar zaļos toņos krāsotu pūku un vēnās ielaidīs sārtu, lipīgu sulu. Lai acu zīlītes krāsojas melni brūnas kā arbūza sēklas un elpai būtu miltainā, mirdzošā sārtuma garša.

Es varētu mest pie malas pārstrādāto mežu un salmiņos ietverto tinti, un doties ārā - plaucināt kastaņiem lapas. Spārdīt skārdenes un pīpēt mazas, muļķīgas cigaretes, kuras liktu justies kā mazam, muļķīgam pusaudzim, kurš tikai reibst, jo jāreibst.
Un man tas patiktu.
/"nebaidies audzināšana arī
gluži kā iesnas pāries"/

Es varētu iziet ārā un dziedāt visu, kas vien ienāk un neienāk prātā.
Es dziedātu par buldogiem, pērtiķiem, mīlēšanos, akmeņiem un kliegtu, ka esmu valzirgs.
Mani varētu arestēt un ielikt kamerā, kur es grauztu restes, līdz nodiltu zobi.
Bet no saviem trim piena zobiem es vēl atvadīties neesmu gatava - tas būtu kā izmest bērnības zābaciņus. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc es vēl sēžu un klusēju.

Skaistulīt, kāpēc tev pelēka seja
un sabeigtas rociņas klēpī?
Šī vēl nav īstākā bēdu leja,
te retumis uzrakstās kāda dzeja.

-Skrien sāpēs kā zviedru ķēniņš uz slēpēm.
K.E.

Sirsnīgas sarunas.

[22:33:55] andrītis polārlapsiņš saka: bļ.
[22:34:09] andrītis polārlapsiņš saka: labi, smukais, man vēl matemātikas mājasdarbi.
[22:34:17] andrītis polārlapsiņš saka: bučas un puņķi, pidaras.
[22:34:32] Dima saka: labi sučka macies :* :D
[22:34:37] andrītis polārlapsiņš saka: :*
[22:34:44] andrītis polārlapsiņš saka: kverplis nahuj. :D
[22:34:55] Dima saka: ak tu padauzinja mana :D
[22:34:59] andrītis polārlapsiņš saka: LaW YaA DuUdiInJaA ;D*~*~*~*~*~*~*~*~*
[22:35:21] andrītis polārlapsiņš saka: BuCh bUch ZawLjUkKiNj. ;DD*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
[22:35:42] Dima saka: LAbi pADLA DaWAJ ieZhU oLaZ nomaZGaT :D
ZalDuZ ZApnuZ KAZA :* :D
[22:35:47] andrītis polārlapsiņš saka: PyDaRasYnJsHh........... ;D*~*~*~*~*
[22:35:53] Dima saka: censhos :D
[22:36:10] andrītis polārlapsiņš saka: Cik labi, ka ir brālis... :D
[22:36:27] Dima saka: cik labi ka ir tads smukais bralis ka es 8-)

Pizdatijs.

Veins vārds, ar kuru šobrīd varētu raksturot Visu. Sākot no ārā valdošā laiciņa, beidzot ar Upīti Andreju. Un pie tam, man patīk šis vārds, kad tas ir lietots savienojumā ar kādu lietvārdu deminutīva formā (piem. Pizdatijs jociņš, Pizdatijs krāniņš vai Pizdatijs akvārijiņš).
Man šodien iekšā tāds kā mazliet iepelējis un ģīmis savilkts tāds, ka tiek darbināti vairāk sejas muskuļi, nekā pasmaidot, un lūpu kaktiņi pakļaujas gravitātei. Es nezinu kāpēc, bet ja zinātu - nosistu.
Rīt jāraksta domraksts (Pizdatijs domrakstiņš), un man jāizdomā, ko es labu varētu pateikt par Žeberi (Pizdatijs dzejnieciņš). Man patīk, kā viņš raksta par televizoru (Pizdatijs dzejolītis), kurā viņš teica, ka: "kad cilvēks nomirst/atbrīvojas vieta/pie televizora" (Pizdatijs citātiņš).
Bet atgriežoties pie lūpu kaktiņiem, kuriem piekarinātas neredzamas hanteles... Nav jau mana darīšana, kas man galvā notiek, bet šķiet, ka neironiņi mazliet īsajā sagājuši (Pizdatijs īsiņais). Must be the weather. Varbūt akūts dzīvības trūkums organismā (Pizdatijs trūkumiņš).

Un man šī Banānu republika nepatīk. Nevarētu teikt, ka es ar to baigi lepotos, bet nav jau arī tā, ka nelepojos.
Aiz loga svilpo vējš (Pizdatijs vējiņš), un līdz Daugavai, kuru es neredzu, plešas traku padaroši sniega lauki (Pizdatijs lauciņš). Vēlaizvien pastiprinātas tieksmes pēc sniegavīriem un siltā radījuma, kurš šobrīd atrodas apmēram 2000 km no manis (Pizdatijs attālumiņš).

Skan MGMT. Man patīk. Ir silti. Bet Pizdatijs puveklītis iekšā sēž.
Vajag atgriezt dzīvību manā organismā (Pizdatijs elektrošociņs).
"Shock me like an electric eel"




P.S. Ejam būvēt sniegavīru .. Pliki!!!???

Dude, this is farting me out...

Man tikko bija aizpirstākā nedēļas nogale ever. Vārda vistiešākajā nozīmē. Viss sākās ar nevainīgu draugu apciemojumu, kura mērķis būtu piedzerties un atslēgties. Brutāli, jā, bet tas tā...
Protams, pirmo reizi dzīvē izbaudīju iespēju vērot no 5. stāva lidojošu ledusskapi. Un - kāda sagadīšanās - tas ir ledusskapis no tā dzīvokļa, kurā es - tīrās sagadīšanās pēc - atrados. Skaists skats.
Ņemot vērā to, ka pie mums tač ir 'afigennā' ekonomiskā krīze, nolēmu nepirkt Maximā cepuri. Tā vietā tā tika vienkārši paņemta.
Nākamajā dienā ēdām mandarīnus un auksto zupu. Pēc tās vienam jaunskungam piemetās caureja un gāzes. Pa cik to dienu pavadījām gultā, trijatā skatoties tv visas dienas garumā, tad esmu izbaudījusi tik krāšņu toksisko pirdienu smaku buķeti, ka pat smaržīgās tantes autobusā mani atstāj vienaldzīgu. Maija arī vienreiz norāva smagu zobu. Par sevi neko nestāstīšu - vajag jau mazu intrigu.
Nedēļas nogales visbiežāk pieminētais vārds ir ČOŽA. Tautā laikm pieņemts, ka tas ir sinonīms vārdam vāvere. No šī vārda, protams, tiek veidoti dažādi atvasinājumi un frazeoloģismi katrai dzīves situācijai. Piemēram, čožainā čoža, dabūsi pa čožu, čožainis vai Superčoža.
Protams, tajā, padomju stilā iekārtotajā, virtuvē tika rasti arī īpaši secinājumi. Jā, reti kurš spētu aizdomāties, ka (citēju): "Ja tu sēdi tramvajā un tavam penim pārbrauc pāri autobuss, tad jābeidz rīt sēnes."
Vienu vārdu sakot, ar mūsdienu jaunatni viss ir vislabākajā kartībā un labāk nemaz nevarētu būt.
Jā, arī pirmo sniegu piefiksēju. Žel, ka tas maita tik ātri izkusa - manī rodas tieksmes pēc sniegavīriem.
Tas laikam viss. Tad nu...
Lai jūsu ledusskapis labi lido un lai jūsu pirdieniem maijpuķīšu aromāts!
Jūsu - n.

P.S. Tā nebija parasta nedēļas nogale.

Esmu melomāns un nekaunos.

Es šorīt dušā dziedāju. Labi, meloju, tas bija rīts no mana, subjektīvā, skatu punkta, jo laikrādis pie sienas norādīja uz agru pēcpusdienu. Bet es dziedāju līdzi Džima Morisona padobjajam vokālam, kurš tobrīd veica kārtējo mēģinājumu novest manus kaimiņus līdz baltkvēlei. Tā bija dziesma People Are Strange, kad sāku pati smieties par savu dumjumu. Jo biju tiktāl iedziļinājusies dziesmas idejiskajā daļā, ka atkal mēģināju ar zobiem atvērt šampūna pudeli. Pat pēc n-tās reizes, kad to mēģinu darīt, kaut kā nepielec, ka tā NAV laba ideja.
Kad iznācu no dušas, dzirdes receptorus kairināja Moonlight Drive.
Tieši. Tieši tajā brīdī tev gribas atlaisties uz saulainas, dzeltenas palodzes un uztīt kāsi. Un ļaut savam prātam šī ritmiskā komponējuma pavadībā aizdejot tālēs zili-zaļi-dzelteni-rožainajās. Tu varētu laiskoties kails uz palodzes un ļaut lietām nostāties to īstajās vietās.
Ja Dievs eksistētu, man bieži patiktu viņam iespītēt, un rīkoties diametrāli pretēji viņa vēlmēm un noteikumiem. Nu, arī šobrīd es tā bieži vien rīkojos, bet kaut kā neesmu vēl gluži pārliecināta par viņa eksistenci.
Un vispār cilvēki IR dīvaini. Un ne jau tikai tad, kad pats esi svešinieks. Šodien vēl stāvēju autobusa pieturā, vērojot šo bezhoreogrāfijas deju, kuru dejo šie divkājainie izdzimumi (hhehe...). Gribējās pilnīgi smieties. Tā - atgāzt galvu, un TĀ smieties, ka viņi - dīvainie - nospriestu, ka tu esi vēl jo dīvaināks. Un tad varētu viņiem mest ar zābaku. Vienu. Un pēc tam ar otru. Palikt zeķītēs un paceltu galvu aizsoļot nezināmā virzienā.
Jā. Pilsēta mūs visus ir padarījusi par kropļiem, kuri kā divkājaini, smadzeņaini un pupaini kastaņi tikai dejo savu deju. Bet tu tikmēr svied viņiem ar zābakiem.
Un kad beidzas zābaki, atņem kādam viņa apavus, un turpini sviest. Vienalga taču - Tu kā nekā esi tas dīvainis.
Kaut gan -
Tavi kaimiņi jau ir tie, kuriem nepatīk Morisons...

Heeey Bulldawg!

'Some kind of happiness is measured out in miles'
Tā dziedāja mazpazīstama grupele ar nosaukumu The Beatles, dziesmā, kuru tieši tulkojot, sauktu 'Eu, Buldog!'. Tāda mana šīsdienas vienas-dziesmas-playlist'e.
Es pat šobrīd varētu arī kā tas leģendārais aitu suns, no tās pašas dziesmas, stāvēt lietū, bet tas mani arī netraucētu. Ir labi, patiesībā. Es sāku justies labi, un tas ir labi.
'Some kind of solitude is measured out in You'
Nu labi, ko nu par to... Ir mazohistiski pēc Kāda ilgoties, bet tajā pašā brīdī, laiks savā ziņā iegūst piepildījumu. Un ir jauki saņemt īsziņas no 11-ciparu numuriem laikā, kad kārtējo reizi esi iedziļinājies kādā galīgi greizā sapnī (šonakt man bij' viens, kurā man bija maziņš, maziņš laptopiņš, kurš praktiski visu laiku draudēja uzsprāgt).
'You think You know it but You haven't got a clue '
Un tad, kad beidzot sāks snigt, es uzcelšu sniegavīru, uzlikšu viņam brilles, nosaukšu viņu vārdā, kas sākas ar 'L' un ielikšu saldētavā. Lai glabājas un ir tepat.
Un braucot autobusā, es nez kamdēļ atminējos tās skaistās, naivās bērnības dienas, kad ar paglama drauģeļiem zem viena īpašā koka rakām zemē noslēpumiņus. Interesanti zināt, vai tie tur ir vēl joprojām? He.
Būs labi, jā. Nu jau vairs nav tāda galīga vientulības izjūta. Tagad atlikušas trakas ilgas, tirpiņas uzdzenošas gaidas un domas, no kurām ij neatkauties.
Jā, reta reize, kad novērtē telefona eksistenci.
'You can talk to me.
if You're lonely, You can talk to me'



P.S. - Kā man patīk vāŗds 'ķiķināt'! Tas liek man ķiķināt...

It's bloody cold outside, isn't it?

Nejēdzība.

Gribējās no rīta parādīt sētniekam mēli par to, ka viņš savācis lapas. Reizēm tās pat izskatās labāk, kad ir milzīgā kārtā sakrājušās tur, kur pēc idejas būtu jābūt piemājas zālājam. Es jau varētu aiziet un izdarīt visu kā vajag, bet mani gumijnieki ir cauri. Un protams, pats derdzīgākais jau tas, ka kokos nav palicis vairs praktiski nekā, kam krist lejā un aizpildīt placi, kur tagad rēgojas pusapbrūnējusī, galīgi ne zaļā zāle.

Šodien sailgojos pēc vasaras. Rīta nostalģiju izsauca atmiņas par vasaras rokenrolu. Ak, tas tik bija laiks!

Vakara nostalģiju izsauc slapjums zābakā, kurš radies no kādas nelaimīgas peļķes. Peļķes vispār, starp citu, ir nelaimīgas. Nu, ja nav, tad viņām tādām būtu jābūt – nav jau nekas patīkams noteikti dienu un nakti vāļāties uz zemes un cerēt, ka neviens neieliks Tevī sūdainu zābaka pazoli.

Narvesenā ir pārdevēja ar skaistu vārdu – Mirdza. Izklausās tik šainīgi, ka gribas meklēt savas saulesbrilles.

BET ĀRĀ SAULES TA NAV, B**!

Ko tur daudz. Drīz būs ziema. Tikai bez leduspuķēm, nevajag man te stāstīt.

Ņifiga nebūs.

Salst krūteža, jo mēteli nevar aiztaisīt – tam nav augšējo pogu. Pogas atdevu skursteņslauķim, kuru apstrādāja alkatīgā tante no sestā stāva. Un šalles arī nav ko aptīt. Tā ir pie stūra ubaga suņa, kurš izskatījās tik skumjš itkā būtu ar angīnu saslimis. Lai viņiem tiek. Galvenais, ka iekšā krūtīs kā radiators silda.

Jā, Silti.

Par spīti Tev un Tavai temperatūrai, kura pat dakterim termometrus saldē.

Arī es justos pēc līķa, ja man tā būtu tikpat cik Tev -

mīnuss 36,

komats,

6.

Nokrāso To sienu.

Ikdienā dodoties uz savu mitekli un prom no tā, redzu sienu, kura ir balta, zem dažādu primātu atstātām zīmēm. Kāds primāts ir atstājis īpašu ziņojumu citam primātam. Nu tādu primitīvu, kā jau primāts. Tā skan apmēram tā: "DACE ES TEVI MĪLU! tavs lāčuks".

Veiksim literāru joku un izanalizēsim atstāto ziņojumu.

Lāčuk, Tu esi primāts, pie velna, Tu esi tāds primāts, ka pat tavas blusas ir aizvēsturiskas - aiz vārda 'Dace' jābūt komatam. Dacīt, Tu arī esi primāts, ja nespēj savam Primātlācim iemācīt kaut ko tik elementāru, kā salikt pareizas pieturzīmes.

Bet ja tā godīgi, Dace noteikti jūtas tīri aplaimota par sava mīļotā primāta primitīvo uzmanības apliecinājumu. Bet ja viņam ir treniņbikses, Dacīt, esi tik laba - pamet viņu. Pēc pus gada viņš Tev uztaisīs mazu primātēnu, kurš jau būs dzimis pielāgots treniņtērpam un Tev nevajadzēs krāsoties - zilas acis Tev būs permanenti. Un vietējajā Rimi arī, cik zinu, nemaz tik labi tomēr nemaksā.

Un tomēr, jauki taču, kad Tavam vārdam pievieno vēl tos trīs, augstāk minētos, un iemūžina (kaut vai līdz nakamajai krāsošanas reizei) uz noturīgākas plaknes. Indeed. Tāda cēla naivuma piepildīta ļubestība.

Bet zini, Dacīt, ja viņam tomēr ir tās treniņbikses, nokrāso to sienu baltu, tādu pašu, kāda tā bija, pirms Tavs primāts viņu izd**za.