Mēles galā un ārā./Coo coo cachoo.

Es jūtos mazliet kā baterija, kura savu dzīvi jau nodzīvojusi.
Šarlotei ir seksīgi auskari un es lasu grāmatu, kura nepiestāv manam dorkīgajam tēlam.
Vecas tantes klātbūtnē es šodien pateicu vārdu 'vagīna'.
Ir viens silts radīums, kura man šobrīd pietrūkst trakāk par manu spilvenu (un pie sava spilvena es pēdējā laikā tieku tik maz, ka, goda vārds, man viņa traki pietrūkst).

Es gribētu tagad tā mazliet sajukt prātā.
Tā, lai lūpu kaktiņi nerimstoši tiektos pēc kaijām un mākoņiem, un skropstās pilīšu pērles krātos tikai tad, kad apžilbstu no saules.
Es varētu stāstīt visiem to, cik ļoti man patīk sarkanie pipari un ka patiesi labi ir tad, kad tu stāvi lietū un ēd Vecmammas dāvāto šokolādi (kas vienmēr ir saldāka, nekā paša pirktā).

Es varētu braukt cauri pilsētai ar Kamazu, kurš pilns ar sirdīm, kas izgrieztas no arbūzu mizām. Tā būtu ekonomiska resursu izmantošana - ar šīm sirdīm varētu arī paēst un nekļūt par kanibālu. Un ielas noklātu zaļos toņos krāsots, rožaini sārts, miglains mīlīgums.
Ne jau nu gluži kā Novosibirskā: "Kur nospļaujies, tur arbūzs" (K.Z.), bet tie, kam vajadzēs, tie paši pārklāsies ar zaļos toņos krāsotu pūku un vēnās ielaidīs sārtu, lipīgu sulu. Lai acu zīlītes krāsojas melni brūnas kā arbūza sēklas un elpai būtu miltainā, mirdzošā sārtuma garša.

Es varētu mest pie malas pārstrādāto mežu un salmiņos ietverto tinti, un doties ārā - plaucināt kastaņiem lapas. Spārdīt skārdenes un pīpēt mazas, muļķīgas cigaretes, kuras liktu justies kā mazam, muļķīgam pusaudzim, kurš tikai reibst, jo jāreibst.
Un man tas patiktu.
/"nebaidies audzināšana arī
gluži kā iesnas pāries"/

Es varētu iziet ārā un dziedāt visu, kas vien ienāk un neienāk prātā.
Es dziedātu par buldogiem, pērtiķiem, mīlēšanos, akmeņiem un kliegtu, ka esmu valzirgs.
Mani varētu arestēt un ielikt kamerā, kur es grauztu restes, līdz nodiltu zobi.
Bet no saviem trim piena zobiem es vēl atvadīties neesmu gatava - tas būtu kā izmest bērnības zābaciņus. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc es vēl sēžu un klusēju.

Skaistulīt, kāpēc tev pelēka seja
un sabeigtas rociņas klēpī?
Šī vēl nav īstākā bēdu leja,
te retumis uzrakstās kāda dzeja.

-Skrien sāpēs kā zviedru ķēniņš uz slēpēm.
K.E.

Sirsnīgas sarunas.

[22:33:55] andrītis polārlapsiņš saka: bļ.
[22:34:09] andrītis polārlapsiņš saka: labi, smukais, man vēl matemātikas mājasdarbi.
[22:34:17] andrītis polārlapsiņš saka: bučas un puņķi, pidaras.
[22:34:32] Dima saka: labi sučka macies :* :D
[22:34:37] andrītis polārlapsiņš saka: :*
[22:34:44] andrītis polārlapsiņš saka: kverplis nahuj. :D
[22:34:55] Dima saka: ak tu padauzinja mana :D
[22:34:59] andrītis polārlapsiņš saka: LaW YaA DuUdiInJaA ;D*~*~*~*~*~*~*~*~*
[22:35:21] andrītis polārlapsiņš saka: BuCh bUch ZawLjUkKiNj. ;DD*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~*~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
[22:35:42] Dima saka: LAbi pADLA DaWAJ ieZhU oLaZ nomaZGaT :D
ZalDuZ ZApnuZ KAZA :* :D
[22:35:47] andrītis polārlapsiņš saka: PyDaRasYnJsHh........... ;D*~*~*~*~*
[22:35:53] Dima saka: censhos :D
[22:36:10] andrītis polārlapsiņš saka: Cik labi, ka ir brālis... :D
[22:36:27] Dima saka: cik labi ka ir tads smukais bralis ka es 8-)

Pizdatijs.

Veins vārds, ar kuru šobrīd varētu raksturot Visu. Sākot no ārā valdošā laiciņa, beidzot ar Upīti Andreju. Un pie tam, man patīk šis vārds, kad tas ir lietots savienojumā ar kādu lietvārdu deminutīva formā (piem. Pizdatijs jociņš, Pizdatijs krāniņš vai Pizdatijs akvārijiņš).
Man šodien iekšā tāds kā mazliet iepelējis un ģīmis savilkts tāds, ka tiek darbināti vairāk sejas muskuļi, nekā pasmaidot, un lūpu kaktiņi pakļaujas gravitātei. Es nezinu kāpēc, bet ja zinātu - nosistu.
Rīt jāraksta domraksts (Pizdatijs domrakstiņš), un man jāizdomā, ko es labu varētu pateikt par Žeberi (Pizdatijs dzejnieciņš). Man patīk, kā viņš raksta par televizoru (Pizdatijs dzejolītis), kurā viņš teica, ka: "kad cilvēks nomirst/atbrīvojas vieta/pie televizora" (Pizdatijs citātiņš).
Bet atgriežoties pie lūpu kaktiņiem, kuriem piekarinātas neredzamas hanteles... Nav jau mana darīšana, kas man galvā notiek, bet šķiet, ka neironiņi mazliet īsajā sagājuši (Pizdatijs īsiņais). Must be the weather. Varbūt akūts dzīvības trūkums organismā (Pizdatijs trūkumiņš).

Un man šī Banānu republika nepatīk. Nevarētu teikt, ka es ar to baigi lepotos, bet nav jau arī tā, ka nelepojos.
Aiz loga svilpo vējš (Pizdatijs vējiņš), un līdz Daugavai, kuru es neredzu, plešas traku padaroši sniega lauki (Pizdatijs lauciņš). Vēlaizvien pastiprinātas tieksmes pēc sniegavīriem un siltā radījuma, kurš šobrīd atrodas apmēram 2000 km no manis (Pizdatijs attālumiņš).

Skan MGMT. Man patīk. Ir silti. Bet Pizdatijs puveklītis iekšā sēž.
Vajag atgriezt dzīvību manā organismā (Pizdatijs elektrošociņs).
"Shock me like an electric eel"




P.S. Ejam būvēt sniegavīru .. Pliki!!!???

Dude, this is farting me out...

Man tikko bija aizpirstākā nedēļas nogale ever. Vārda vistiešākajā nozīmē. Viss sākās ar nevainīgu draugu apciemojumu, kura mērķis būtu piedzerties un atslēgties. Brutāli, jā, bet tas tā...
Protams, pirmo reizi dzīvē izbaudīju iespēju vērot no 5. stāva lidojošu ledusskapi. Un - kāda sagadīšanās - tas ir ledusskapis no tā dzīvokļa, kurā es - tīrās sagadīšanās pēc - atrados. Skaists skats.
Ņemot vērā to, ka pie mums tač ir 'afigennā' ekonomiskā krīze, nolēmu nepirkt Maximā cepuri. Tā vietā tā tika vienkārši paņemta.
Nākamajā dienā ēdām mandarīnus un auksto zupu. Pēc tās vienam jaunskungam piemetās caureja un gāzes. Pa cik to dienu pavadījām gultā, trijatā skatoties tv visas dienas garumā, tad esmu izbaudījusi tik krāšņu toksisko pirdienu smaku buķeti, ka pat smaržīgās tantes autobusā mani atstāj vienaldzīgu. Maija arī vienreiz norāva smagu zobu. Par sevi neko nestāstīšu - vajag jau mazu intrigu.
Nedēļas nogales visbiežāk pieminētais vārds ir ČOŽA. Tautā laikm pieņemts, ka tas ir sinonīms vārdam vāvere. No šī vārda, protams, tiek veidoti dažādi atvasinājumi un frazeoloģismi katrai dzīves situācijai. Piemēram, čožainā čoža, dabūsi pa čožu, čožainis vai Superčoža.
Protams, tajā, padomju stilā iekārtotajā, virtuvē tika rasti arī īpaši secinājumi. Jā, reti kurš spētu aizdomāties, ka (citēju): "Ja tu sēdi tramvajā un tavam penim pārbrauc pāri autobuss, tad jābeidz rīt sēnes."
Vienu vārdu sakot, ar mūsdienu jaunatni viss ir vislabākajā kartībā un labāk nemaz nevarētu būt.
Jā, arī pirmo sniegu piefiksēju. Žel, ka tas maita tik ātri izkusa - manī rodas tieksmes pēc sniegavīriem.
Tas laikam viss. Tad nu...
Lai jūsu ledusskapis labi lido un lai jūsu pirdieniem maijpuķīšu aromāts!
Jūsu - n.

P.S. Tā nebija parasta nedēļas nogale.

Esmu melomāns un nekaunos.

Es šorīt dušā dziedāju. Labi, meloju, tas bija rīts no mana, subjektīvā, skatu punkta, jo laikrādis pie sienas norādīja uz agru pēcpusdienu. Bet es dziedāju līdzi Džima Morisona padobjajam vokālam, kurš tobrīd veica kārtējo mēģinājumu novest manus kaimiņus līdz baltkvēlei. Tā bija dziesma People Are Strange, kad sāku pati smieties par savu dumjumu. Jo biju tiktāl iedziļinājusies dziesmas idejiskajā daļā, ka atkal mēģināju ar zobiem atvērt šampūna pudeli. Pat pēc n-tās reizes, kad to mēģinu darīt, kaut kā nepielec, ka tā NAV laba ideja.
Kad iznācu no dušas, dzirdes receptorus kairināja Moonlight Drive.
Tieši. Tieši tajā brīdī tev gribas atlaisties uz saulainas, dzeltenas palodzes un uztīt kāsi. Un ļaut savam prātam šī ritmiskā komponējuma pavadībā aizdejot tālēs zili-zaļi-dzelteni-rožainajās. Tu varētu laiskoties kails uz palodzes un ļaut lietām nostāties to īstajās vietās.
Ja Dievs eksistētu, man bieži patiktu viņam iespītēt, un rīkoties diametrāli pretēji viņa vēlmēm un noteikumiem. Nu, arī šobrīd es tā bieži vien rīkojos, bet kaut kā neesmu vēl gluži pārliecināta par viņa eksistenci.
Un vispār cilvēki IR dīvaini. Un ne jau tikai tad, kad pats esi svešinieks. Šodien vēl stāvēju autobusa pieturā, vērojot šo bezhoreogrāfijas deju, kuru dejo šie divkājainie izdzimumi (hhehe...). Gribējās pilnīgi smieties. Tā - atgāzt galvu, un TĀ smieties, ka viņi - dīvainie - nospriestu, ka tu esi vēl jo dīvaināks. Un tad varētu viņiem mest ar zābaku. Vienu. Un pēc tam ar otru. Palikt zeķītēs un paceltu galvu aizsoļot nezināmā virzienā.
Jā. Pilsēta mūs visus ir padarījusi par kropļiem, kuri kā divkājaini, smadzeņaini un pupaini kastaņi tikai dejo savu deju. Bet tu tikmēr svied viņiem ar zābakiem.
Un kad beidzas zābaki, atņem kādam viņa apavus, un turpini sviest. Vienalga taču - Tu kā nekā esi tas dīvainis.
Kaut gan -
Tavi kaimiņi jau ir tie, kuriem nepatīk Morisons...

Heeey Bulldawg!

'Some kind of happiness is measured out in miles'
Tā dziedāja mazpazīstama grupele ar nosaukumu The Beatles, dziesmā, kuru tieši tulkojot, sauktu 'Eu, Buldog!'. Tāda mana šīsdienas vienas-dziesmas-playlist'e.
Es pat šobrīd varētu arī kā tas leģendārais aitu suns, no tās pašas dziesmas, stāvēt lietū, bet tas mani arī netraucētu. Ir labi, patiesībā. Es sāku justies labi, un tas ir labi.
'Some kind of solitude is measured out in You'
Nu labi, ko nu par to... Ir mazohistiski pēc Kāda ilgoties, bet tajā pašā brīdī, laiks savā ziņā iegūst piepildījumu. Un ir jauki saņemt īsziņas no 11-ciparu numuriem laikā, kad kārtējo reizi esi iedziļinājies kādā galīgi greizā sapnī (šonakt man bij' viens, kurā man bija maziņš, maziņš laptopiņš, kurš praktiski visu laiku draudēja uzsprāgt).
'You think You know it but You haven't got a clue '
Un tad, kad beidzot sāks snigt, es uzcelšu sniegavīru, uzlikšu viņam brilles, nosaukšu viņu vārdā, kas sākas ar 'L' un ielikšu saldētavā. Lai glabājas un ir tepat.
Un braucot autobusā, es nez kamdēļ atminējos tās skaistās, naivās bērnības dienas, kad ar paglama drauģeļiem zem viena īpašā koka rakām zemē noslēpumiņus. Interesanti zināt, vai tie tur ir vēl joprojām? He.
Būs labi, jā. Nu jau vairs nav tāda galīga vientulības izjūta. Tagad atlikušas trakas ilgas, tirpiņas uzdzenošas gaidas un domas, no kurām ij neatkauties.
Jā, reta reize, kad novērtē telefona eksistenci.
'You can talk to me.
if You're lonely, You can talk to me'



P.S. - Kā man patīk vāŗds 'ķiķināt'! Tas liek man ķiķināt...

It's bloody cold outside, isn't it?

Nejēdzība.

Gribējās no rīta parādīt sētniekam mēli par to, ka viņš savācis lapas. Reizēm tās pat izskatās labāk, kad ir milzīgā kārtā sakrājušās tur, kur pēc idejas būtu jābūt piemājas zālājam. Es jau varētu aiziet un izdarīt visu kā vajag, bet mani gumijnieki ir cauri. Un protams, pats derdzīgākais jau tas, ka kokos nav palicis vairs praktiski nekā, kam krist lejā un aizpildīt placi, kur tagad rēgojas pusapbrūnējusī, galīgi ne zaļā zāle.

Šodien sailgojos pēc vasaras. Rīta nostalģiju izsauca atmiņas par vasaras rokenrolu. Ak, tas tik bija laiks!

Vakara nostalģiju izsauc slapjums zābakā, kurš radies no kādas nelaimīgas peļķes. Peļķes vispār, starp citu, ir nelaimīgas. Nu, ja nav, tad viņām tādām būtu jābūt – nav jau nekas patīkams noteikti dienu un nakti vāļāties uz zemes un cerēt, ka neviens neieliks Tevī sūdainu zābaka pazoli.

Narvesenā ir pārdevēja ar skaistu vārdu – Mirdza. Izklausās tik šainīgi, ka gribas meklēt savas saulesbrilles.

BET ĀRĀ SAULES TA NAV, B**!

Ko tur daudz. Drīz būs ziema. Tikai bez leduspuķēm, nevajag man te stāstīt.

Ņifiga nebūs.

Salst krūteža, jo mēteli nevar aiztaisīt – tam nav augšējo pogu. Pogas atdevu skursteņslauķim, kuru apstrādāja alkatīgā tante no sestā stāva. Un šalles arī nav ko aptīt. Tā ir pie stūra ubaga suņa, kurš izskatījās tik skumjš itkā būtu ar angīnu saslimis. Lai viņiem tiek. Galvenais, ka iekšā krūtīs kā radiators silda.

Jā, Silti.

Par spīti Tev un Tavai temperatūrai, kura pat dakterim termometrus saldē.

Arī es justos pēc līķa, ja man tā būtu tikpat cik Tev -

mīnuss 36,

komats,

6.

Nokrāso To sienu.

Ikdienā dodoties uz savu mitekli un prom no tā, redzu sienu, kura ir balta, zem dažādu primātu atstātām zīmēm. Kāds primāts ir atstājis īpašu ziņojumu citam primātam. Nu tādu primitīvu, kā jau primāts. Tā skan apmēram tā: "DACE ES TEVI MĪLU! tavs lāčuks".

Veiksim literāru joku un izanalizēsim atstāto ziņojumu.

Lāčuk, Tu esi primāts, pie velna, Tu esi tāds primāts, ka pat tavas blusas ir aizvēsturiskas - aiz vārda 'Dace' jābūt komatam. Dacīt, Tu arī esi primāts, ja nespēj savam Primātlācim iemācīt kaut ko tik elementāru, kā salikt pareizas pieturzīmes.

Bet ja tā godīgi, Dace noteikti jūtas tīri aplaimota par sava mīļotā primāta primitīvo uzmanības apliecinājumu. Bet ja viņam ir treniņbikses, Dacīt, esi tik laba - pamet viņu. Pēc pus gada viņš Tev uztaisīs mazu primātēnu, kurš jau būs dzimis pielāgots treniņtērpam un Tev nevajadzēs krāsoties - zilas acis Tev būs permanenti. Un vietējajā Rimi arī, cik zinu, nemaz tik labi tomēr nemaksā.

Un tomēr, jauki taču, kad Tavam vārdam pievieno vēl tos trīs, augstāk minētos, un iemūžina (kaut vai līdz nakamajai krāsošanas reizei) uz noturīgākas plaknes. Indeed. Tāda cēla naivuma piepildīta ļubestība.

Bet zini, Dacīt, ja viņam tomēr ir tās treniņbikses, nokrāso to sienu baltu, tādu pašu, kāda tā bija, pirms Tavs primāts viņu izd**za.