Fuck, eh?

Ziniet ko? Es šeit, Edinburgā, esmu sākusi justies tā diezgan forši. Nē, nu nav jau tā, ka man arī pirms tam te būtu bijis slikti, bet tagad es jūtos tā diezgan forši. Man patīk tas, ka uz ielas var bez pārpratumiem uzsmaidīt jebkuram pretīmnācējam, man patīk tas, ka cilvēki autobusos apsēžoties kādam blakus bieži sāk kādu jauku un nenozīmīgu sarunu par to, cik jauki, ka ārā spīd saulīte. Un es jau esmu gandrīz iemācījusies skatīties pa labi, kad eju pāri ielai, Hihih.

Lai nu kā, pēdējās dienas ir bijušas visai interesantas. Tas tā pa īstam laikam sākās trešdien, kad es beidzot saņēmu zvanu no kādas tulkošanas kompānijas, kurai bija radusies vajadzība pēc kāda, kurš varētu tulkot no angļu valodas uz latviešu un otrādi. Neskatoties uz to, ka tās pašas dienas pēcpusdienā man bija paredzēta vēl viena darba intervija, viņi izdomāja mani aizsūtīt uz Stirlingas policijas iecirkni manā pirmajā Skotijas darba uzdevumā. Bija diezgan interesanti, jūtos šausmīgi pieaugusi, jo esmu parakstījusi Latvijas cienīgus papīru kalnus par to, ka es nedrīkstu nevienam neko stāstīt, ko esmu tulkojusi, tur tomēr darbi būšot lielākoties ar policijām un tiesu darbiem saistīti. Pritī darn eksaiting.

Ak jā, protams, šodienas darba intervija vispār bija interesanta. Ne tas, ka pati intervija būtu bijusi interesanta, bet interesanti bija tas, ka dodoties uz turieni mani skaistie, jaunie svārki mani smagi pievīla ar graciozu šššņirkt pa aizmugures vīli. Nu neko darīt, palūdzu jaukajai sekretārei Lisai izpalīdzēt; labi, ka viņas blūzītei vienu pogu turēja kopā saspraužamā adata, hihi. Jā, bet tas ir tik forši, ka nav neviena rītārda, kurš par tevi smietos par šitik melīgiem svārkiem. Tāpēc, gan mazliet pusbalsī lamājoties, pēc intervijas tipināju mājās.

Vakar bija jauka naksnīgā, skaipiskā saruna ar Raibumiņu un pēcāk arī ar Marutiņu (kura nemācēja kedās šņores ievērt, nolēma man prasīt pēc padoma, un nebija iedomājusies pameklēt interneta ārēs). Un tiešām nevaru sagaidīt, kad tas jaunais cilvēks beidzot atlidināsies pie manis. Ir jauki pēc kāda šitā ilgoties. Man tas patiesībā tīri labi patīk; ir tāda sajūta, ka, tā kā filmās, kāds ir aizgājis karā un mīļotā/-ais viņu gaida mājās. Romaņķika, jēs?

Bet man tomēr par visu vairāk beidzot ir prieks, ka mēs ar šo pielsētu beidzot viena otru esam pieņēmušas. Ar tām patiesībā joki mazi, bet ar šo es jūtos ļoti labi - viņai pat ir krūtis kalnu un klinšu izskatā, asinsrites problēmu arī nav. Man viņa vēl tikai līdz galam jāizķemmē. To varētu padarīt rītdien, kad taisos nozagt tēva bildējamo aparātu un tā gandrīz iemūžināt (jo mēs visi zinām, ka arī mūsdienu formātos attēli mēdz neglabāties mūžīgi, jā, es to uz savas ādas ne reizi vien esmu jutusi).

Lai jums labi, iedodiet Rīgai buču no manis.

Dura seļskaja.

Sveika, kā vienmēr, Klīvlenda.

Es tiešām nezinu, kādu motīvu vadīta es mēdzu regulāri sveicināties ar Klīvlendu, bet tā laikam ir viena no tām lietām, kuru noskaidrošanai neviens mūsdienu cilvēks laiku netērēs.

Tātad, dārgie, vēl aizvien esmu Edinburgā, kaut arī nedēļas nogalē atkal biju Stirlingā, vēl tomēr turos pie Edinburgas. Un plānoju šeit vēl kādu laiku pieturēties - patīk.

Stirlingā atkal tika citīgi apmeklēts mantu placis. Jupis rāvis, man tās lietas ar katru reizi patīk arvien vairāk. Šajā tirgū tiku pie, goda vārds, apskaužami glītas, lielas ,puķainas un dakteriskas somas pa 50 pensiem (~40 sant.), HA. Un protams, dabūju beidzot kastīti, kurā sagrūst savus neizmērojamos auskaru krājumus. Arī gribas palielīties - koka, viscaur ar grieztiem rakstiem, esot roku darbs no Baltkrievijas (vismaz tā teica piemīlīgā skotu kundze, kura runāja krieviski). Edinburgā arī tāds esot. Būs jāaizslāj uz to arī.

Un šodien aprit tieši divas nedēļas kopš es spēru savu kāju šajos krastos. Brīžiem tomēr liekas, ka dzīvoju šeit jau veselu mūžību un vispār tas laiks, maita, ir paskrējis neiedomājami ātri. Bet tas varbūt pat labāk - jo šķiet, ka ilgojos īsāku laika sprīdi un tad nekas vairs neliekas tik tāls, cik tas patiesībā ir.

Eeh, labs ir. Man nav nekā daudz ko teikt, patiesībā. Ir vairāk vai mazāk labi, esmu dzīva, man beidzot atkal ir Ipod's un es vēl aizvien mēģinu izvilkt plusus un mīnusus no dzīvošanas multikulturālā sabiedrībā. Cheers!

Un vispār, kad jūs pēdējo reizi esat sveicinājušies ar autobusa šoferi, m???

Pīteri, Bobiji un vienādās meitenes.

Sveiki, dārgie. Vēl aizvien esmu Edinburgā, vēl aizvien esmu dzīva.

Viss ir kārtībā, mani tikai vēl aizvien mazliet mulsina laikapstākļi - šobrīd ārā vienlaikus spīd saule un līst lietus. Cik sadirsti.

Lai nu kā, nedēļas nogalē pamanījos arī pabūt pāris pilsētas tālāk - Stirlingā, kur mitinās mana tēvaiņa mīļotā, kura plašākai publikai būtu pazīstama ar nosaukumu Tūbijs. Piektdienas vakars tur bija diezgan jauks - pamanījos mazliet paņemt uz krūts. Vietējajā krogā uzskrēju virsū dažiem īpatnējiem tipāžiem un tā, bet visā visumā bija jautri.

Sestdien draudzīgā bariņā paciemojāmies pie kādas jaukas latviešu ģimenītes un pēcāk sanācā tāds jauks filmu vakariņš/nakts.

Svētdien biju zaķu kalnā, kuru tā sauc tieši tāpēc, ka tur ir zaķi. Es gan tieši kalnā redzēju tikai vienu, bet tā zaķi tur ir daudzkur, patiesībā - arī Stirlingas kapsētā, kur piektdienas vakarā ar tēvu tukšojām vīna pudeli (nu nē, tas nav tā baigi gotiski, un tā kapsēta ir vairāk tā kā parkveidīga), un vēl kādā nezināmas izcelsmes zāļainā placītī. Ā, vēl tās pašas dienas rītā bijām ar Tūbiju tādā foršā vietiņā, kur sabrauc visādi cilvēki un pārdod nu visu, kas nu viņiem vairs nav vajadzīgs. Mantu placis, tā to laikam varētu nosaukt. Man tur patika, kaut arī nekā tāda riktīgi piedūrīga tur tā arī nepamanīju, bet tas bija tāds jauks pasākums. Būs jāuzzina, vai arī Edinburgā kaut kā tāda nav. uhh.

Un svētdienas vakarā Edinburgā bija salūts vienam festivālam par godu. Bija diezgan šainīgi un pidžeklīgi. Bet nu, labāk kā Rīgā, protams, hihi.

Un es tagad iešu uz tuvējo Sainsbury's veikaliņu iepirkt kaut ko garšīgu.

Skotiskas bučas.

Ak jā, šeit visas meitenes, kuras, kā es spriežu, varētu būt 16-19 gadus vecas, izskatās pilnīgi vienādas. Nē, tiešām, ja es pazītu kaut vienu no viņām, man šķiet, ka es to jaunkundzi jauktu ar pilnīgi visām meitenēm, kuras parādītos manā redzes lokā. Latvietes ir smukākas, jā. Hihi.

Sen tādas nav bijis, tad nu še jums:

muzikaļnaja pauza

"Bet man baaail no tā autobusa!"

Jā, tā es šorīt pa telefonu (kuram ir 11 ciparu numurs, ko es vēl mēģinu iemācīties) teicu savam dārgajam tēvainim, kad viņš paziņoja, ka man tagad vienai būs jābrauc līdz viņa darbam, t.i. līdz Edinburgas centram. Nezinu, kas bija uznācis, vienkārši laikam nobijos no tā, ka kārtējo reizi varētu izkāpt Ne Tur un apmaldīties. Vispār, es arī izkāpu ārā Ne Tur, bet pamanījos neapmaldīties - tomēr vēl ko atceros no šīs debešķīgi skaistās pilsētas.

Mani tomēr kaitina tie mūžam mainīgie laikapstākļi - kad izgāju no mājas bija saulains un šainīgs, toties tagad kaut kāds biezenis pelēkais un velk uz lietu. Vēlāk droši vien atkal varēs priecāties par smuko saulrietu.

Lai nu kā, šodien sākās lielie darba meklējumi. Rīt jādodas uz KautKāduIestādi, kur jādabū Insurance Thingy. Gan jau paspēšu tur kādas reizes 5 nofeilot, bet droši vien tikšu galā. Un ir tomēr forši, ka es šite neesmu viena, bet man ir mans tēvainis. Ā jā, Mariušs - lielais polis - arī ir diezgan jauks; viņš arī piedāvājās palīdzēt man ar universitētes lietiņām, ja man to vajadzēs.

Fakts, protams, ka man trūkst tomēr manu pašu mīļāko. Ir nejauki bez Raibuma, bet nu, tas arī ir laika jautājums, cik pagaidām var noprast.

Un es šodien braucu garām kaut kādai baznīcai, gar kuru auga diezgan mājas atgādinošu pīlādži, ar tiiiik sarkaniem pīlādžogu ķekariem, ka es knapi noturējos, lai neizlēgtu no sava autobusa un neskrietu tās visas aprīt, un varbūt paķert mazliet arī ievārījumam. Mhm. Pīlādžogu ievārījums ir viena no tām neesi-dzīvojis-kamēr-neizmēģini lietām.

Labs ir. Iešu sarūpēšu sev vakariņas.

Lai jums jauki.

Papildināts: Kas to būtu domājis, ka dzīvoklī, kurā dzīvo divi plikpauraini vīrieši, varētu būt arī fēns.

Rīga - Stokholma - Edinburga

Omfg, es esmu Edinburgā. Pašai vēl neticās un šorīt pamostoties pirmajā brīdī nu galīgi nevarēju saprast, kur, pie vlena, es atrodos.

Bet nu, fakts kā tāds, tas beidzot ir noticis - esmu pametusi zemi Dzintarjūras krastos uz nenoteiktu laiku. Ak, kā man pietrūks manas Rīgas, 2., 24. un 18. maršuta autobusu, sava vecā telefona numura un visa tā, nu, TĀ. Uuuh. Pietrūks arī manu mīļo, trako un Raibuma. Jā, bet nu, gan jau iemācīšos ar to sadzīvot, dzīve turpinās un man jau lēnām rādās pirmās paveicamās lietas.

Lai nu kā, lielais pārlidojums caur Stokholmu arī pārciests, un paldies dievam, jo pa tām 10 stundām, ko man tur bija jāgaida līdz Edinburgas reisam, gandrīz pazaudēju prātu un teju izžāvāju no sevis savu plaušu.

Tagad dzīošos pie sava tēvaiņa. Un viņam un man vēl šomēnes būs dzīvokļa biedrs - liels, 24 gadus vecs polis vārdā Mariuš(s). Viņš ir diezgan jauks, viņš studējas par kaut kādu inženieri un bēdājas, kad mana tēva nav mājās. Nākammēnes mēs meklēšot citu dzīvojamo platību, bez Mariuša.

Bet te ir jauki. Man te patiesībā patīk - pilsēta ir riktīgi smuka, un ir divstāvīgie autobusiņi un visādi dīvaiņi uz ielām, un manam šībrīža izteikti britiskajam miteklim ir dikti foršs, biezs dzīvžogs apkārt un, man par laimi, šeit ir arī jaucējkrāni (tā tač viņus sauc, vai ne?), nevis atsevišķi karstā un aukstā ūdens krāni.

Un vēl man pietrūks visu savu prešess grāmatu, kuras palika tajā zemē, un arī mūzikas kolekcija man būs jāatgūst.

Tas laikam pagaidām viss. Būs vēl visādas reportāžas tiem, kuriem nu tas varētu interesēt. bučas. :>

P.S. Jupis rāvis, es taču tagad dzīvoju uz salas. Kewl.