Me and my monkey.

Sveika, Klīvlenda, vai kā viņu tur...
Jā, piedodiet, zinu, ka sen šeit nav no manis ne smaka manīta, bet dzīve iet uz priekšu un esmu šeit, lai to mainītu. Februāris nebija īpaši spožs mēnesis nevienā ziņā. Varbūt tikai vienā, bet par to es, atklāti sakot, gluži vienkārši nospļaujos, uzspļauju tam un parādu pliku dibenu. Jā, jā - ZPD un tā pabeigšanas/nodošanas akts. Bet mēs visi šobrīd par to nospļausimies un palasīsim, kas norai sakāms.
Tātad.
Man riebjas tas vaigos kniebjošais aukstums tur ārā. Goda vārds, kā teiktu Zigmunds Skujiņš. Man ziema ir līdz brošai, kaklam un visam pārējam lietiņām tajā apvidū. Martā temperatūra sasniegšot +15, un ja es to sinoptiķi, kurš to teicis, pieķeršu melos šajā jautājumā, viņš savas olas/olnīcas (atkarībā no dzimuma, protams) varēs meklēt Pēterbaznīcas gaiļa ligzdiņā.
Šodien arī bija auksti. Auksti bija arī tad, kad nora ar savu camarade Dārtu stāvēja pie Rīgas Satiksmes kasēm, pretī Centrāltirgum. Un es atcerējos vienu jauku, aukstu pievakari, kaut kad februāra sākumā, kad man gluži nejauši sanāca iet cauri Centrāltirgum. Tas tik bija kaut kas! Tās gaismas, tie cilvēki, visa tā dzīvība, uhh... Un mandarīni! Viss bija tik oranžs, tik sulīgi mirdzošs un mandarīnīgs, mmm... Viss šķita tik nereāls un man pilnīgi elpa aizrāvās, rodoties sajūtai, ka esmu nonākusi kādā citā - oranžā - dimensijā. Velns, to pat grūti aprakstīt, bet tas bija lielisks pārdzīvojums. Tieši tādēļ es Dārtai šodien teicu: "zini, tirgus ir viena BAIGĀ vieta..."
Tā lūk, dārgie mani.
Vakar arī bija auksti. Kad es, viena nepārspējama jaunēkļa sabiedrībā, biju uz AB Dambja bija auksti, kad es gāju pāri Akmens tiltam bija auksti, arī kad es aizmigu autobusā bija auksti. Sūdīgi man, jā. Vismaz man bija DIY kakao kārtīga izmēra termosā, bet šoreiz kakao jāsaprot kā kaut kas, kas garšo pēc piena, kuram mazliet, nez kāpēc, piejaukts kakao.
Es atkal eju cauri smagam periodam. man nekas nepatīk, es gribu vai nu neko nedarīt, bet gulšņāt, smēķēt un pavadīt dzīvi krāsās un reibonī, un tādā dīkā vieglprātībā, vai arī pamest visu, un darīt kaut ko diametrāli pretēju - iesaistīties kaut kādās trakās mākslinieciskās aktivitātēs, radīt kaut ko tādu, kas liktu citiem meklēt tīru apakšveļu.
Vēl, kādā dienā, kad ārā bija auksti, es iegādājos sēklas savām guerilla gardening plānotajām aktivitātēm kaut kad, kad ārā būs silti un visus būs apņēmis pavasaris. No iekšpuses un no ārpuses. Man ir samtenes, rudzupuķes un klinģerītes. Redzēsim, kas no tā visa sanāks. un vēl es gribu uztaisīt tādu uzrakstu, kā blakus redzamajā attēlā, tikai latviešu valodā. Un salīmēt šito pa Rīgu. Jā, tam nav nekādas jēgas, es vienkārši gribētu to izdarīt.
Vēl, man kaut kad, kādā dienā, kad varbūt nebūs auksti, būs jāaizceļo uz vietu, kas tautā dēvēta par Latgalīti. Došos meklēt sev divriteni. Tādu vecu un skaistu, kuru es varētu nokrāsot kādā krāsā, kas dabā nav sastopama un pielikt viņam zvaniņu. Es dievinu tos zvaniņus - es sev tādu varētu pakārt kaklā un zvanīt ikreiz, kad rodas nepieciešamība pēc zvanīšanas, vai kad apkārt pārāk daudz miera sakrājas. Tā gan, jā.
Vēl esmu izlasījusi vairākas labas un citiem iesakāmas grāmatas. Viena no tām ir kā vienmēr nepārspējamais Bulgakovs. Šoreiz viņš iekarojis manu sirdi ar "Liktenīgajām olām". Un nesmejat nemaz - ļoti nopietna grāmata. Kārtējā nākotnes vīzija par dzīvi zem totalitārisma skarbās nots. Orvelu ar "1984", protams, šajā ziņā būtu grūti pārspēt, bet šī grāmata ir pievienojama brīvprātīgi obligātās literatūras sarakstam.
Nobeigumā, gribētu pavēstīt, ka man ir auksti. Nu, ne gluži man, bet maniem kāju pirkstiņiem. Vispār, jūs man patīkat. Un daži no jums man patīk pat ļoti. Nu pilnīgi tā, ka varētu izripināties pa zemi, neprātīgi smejot, cik ļoti patīkat. Tā lūk.
Un tagad: Muzikaļnaja pauza. Šī dziesma šeit iederas.