"Tā pilsēt ir pārbāzt ar salpj snieg."

Nevar nepiekrist virsrakstā citētajai personībai. manas vilnas zeķes ir nolemtas, ja ne iznīcībai, tad izmirkšanai gan. Tas arī šodien tika pārciests. Vispār, šodien bija jauka diena, par spīti laikapstākļiem, kurus, manuprāt, vistrāpīgāk varētu raksturot ar skaisto, latvisko vārdiņu "Dirsa". Nevaru par dienas jaukumu nepateikties vienam nelidojošam milzu putnam, kurš nebūt ne nav strauss, starp citu.
Šodien esmu barojusi putnus vienā Līvu laukuma nostūrī, pārliecinoties par urbānās vides atstāto ietekmi uz mūsu mazajiem, lidojošajiem brāļiem - zvirbuļiem un baložiem. Pi***ts, viņi taču visi ir galīgi stulbi un traki, un vispār, šķiet, ka krīze arī jamos skārusi. Nekad nebūtu domājusi, ka zemē nokritušas un man vairs nelietojamas siera bagetes gabaliņš kādam kļūs tik vērtīgs, ka tas mazais ķipars būtu gatavs stāties pretī pieciem gigantiskiem baložiem, lai to iekarotu. Pamatoti rodas diskutabls jautājums - vai šitādi - urbānās vides norūdīti un pārveidoti - mežoņi apdraud arī mūs - divkājainos Pi**rus?
Labi, iepriekšējā rindkopa bija pilnīgs murgs un man šķiet, ka manas smadzenes pilnīgi atslēdzās to rakstot. Goda vārds (vēlreiz citējot Zigmundu Skujiņu). Neņemiet lūdzu to vērā.
Lai nu kā, man sķiet, ka man būtu nopietni jāapdomā, vai mani nav skārusi tāda lietiņa, kā smaga atkarība no lasīšanas, grāmatām kā tādām un no to iegādes procesa sagādātās baudas. Kas var būt labāks par svaigu, skaistu grāmatu. Uhh. Pilnīgi zosāda metas, jākož lūpā un tādas vieglas tirpiņas pārskrien pār muguru, iedomājoties svaigu grāmatu. Tās turēšana, tās atvēršana, pieskāršanās tās lapām, nemaz nerunājot par smaržu un skaisto, sīko burtiņu un vārdu, un rindiņu virknējumiem, kuru raibums kļuvis nu jau par acīm ierastu un baudāmu ainu.
Tā diezgan spontāni, bet atļaušos atzīmēt vēl vienu, man visai tuvu, protams, lietu, kas manā uztverē būtu uzskatāma par maģisku (Roks un no tā izrietošās sekas vienmēr paliek pirmajā vietā, don't you forget that). Proti - Papīrs, visās tā dažādajās formās (papīra salvetes šoreiz neapskatīšu - tos atstāšu iesnainajiem ierakstiem). Vai tam nav tik patīkami pieskarties? Vai tukšas lapas baltums un tīrība tā vien nevilina uz kādu grafisku izvirtību, kura būtu savā ziņā pielīdzināma arī radīšanas aktam. Kā baltas lapas, vārda tiešākajā nozīmē, uzprasās un aicina uz radīšanu, tā jau apdrukātas un jau ar neregulāro burtu faktūru izraibinātās lapas prasās uz izlasīšanu. To jau varētu uzskatīt par šī "radīšanas akta" noslēgšanu; papīram uzliktais ziņojuma slogs ir nodots smadzenēm - apstrādāšanai. Valoda caur papīram uzspiesto vārdu ir pārvarējusi attālumu. Bet papīrs paliek. Tas ir kā sataustāmā valodas daļa. Un mana dārgā fizikas skolotāja, Mme Šķēle, acīmredzot ne velti, teikusi, ka: "papīrs pacieš visu", bet tas jau šodien būtu par daudz - nevēlos izplūst pārmērīgi garās runās. Tāpēc palikšu pie savas noslēguma tēzes - papīrs ir maģisks.
Vēl, ja jau iesāku, tad vērts būtu pieminēt manu jaunāko literāro ieguvumu. Tā ir A.Š. Laveja "Sātana Bībele", kas nesen dienasgaismu ieraudzījusi arī latviskā tulkojumā. Saistoši jau ar nosaukumu un vizuālo noformējumu sākot (nu skaista grāmata - ne ko pielikt, ne atņemt). Atmetot visu, kas liktu to uztvert kā reliģiska rakstura darbu, mēs iegūtu labu lasāmvielu, kurā būtu atainota mūsdienu cilvēka daba un tā primārās tieksmes. Būtībā - nekā jauna šajā ziņā - tikai vārdos ietērpts lielākajai daļai mūsdienu sabiedrības jau zināmais. Protams, arī viens no labākajiem pierādījumiem hipotēzei, ka kristietība ir smaaaagi zaudējusi savu aktualitāti. + Interesants ieskats dažādu tautu izpratnei par Nelabo un tā mitoloģiskajiem iemiesotājiem.
Tas nu būtu dienas literatūras apskats.
Un, sasper mani zibens, ja šis ieraksts neliecina par tīkamām nosliecēm un mīlestību uz grāmatām.
Sausas jums zeķes un labu lasāmvielu šajos žļurgas pārņemtajos vakaros!
Law ye.