"Labi, ka es neesmu Sarkangalvīte" jeb "Sucks to be you"

Ir TIK sasodīti labi būt Norai.
Nē, tiešām. Ir tik neiedomājami labi būt tādam, kura vārds ir drīzāk jēdziens, nekā kārtējais īpašvārds. Ir tik labi sēdēt autobusā laškrāsas beretē, dīvainos svārkos un zaķīšiem ausīs, kad tev apkārt ir trīs pilnīgi vienādas jaunkundzes, kuras viena otru cenšas pārspēt "mans mētelis izskatās pēc vaskadrānas vairāk, nekā tavējais" ziņā. Ir tik trakoti labi būt tādai Norai, Šarlotei, Zvirbulim vai Gizmo, vai dajebkuram citam cilvēkam, kuram dublikātu VIENKĀRŠI NAV.
Protams, drīkst ar mani strīdēties un galvot, ka katrā no mums slēpjas kas unikāls, bet es jebkurā gadījumā palikšu pie tā, ka ir cilvēki, no kuriem pārsteigumus sagaidīt nevar; kuri gatavi noslīd no konveijera lentes. Jā, tomēr es spriežu līdzīgi vecajam, labajam Raskoļņikovam no "Nozieguma un soda" - ir Īpašie un ir tie, kuri ir... nu, tādi, kuri vienkārši Ir, vārdu sakot. Un ar vārdu Īpašie, es šoreiz nedomāju tos, kuri ir īpaši no tāda tīri subjektīva skatījuma, bet tādi, par kuriem var teikt, ka tie ir Īpaši paši par sevi. Vai arī - vienkārši nedefinējami.


Lai nu kā.
Man beidzot ir tā jaukā pavasara sajūta, kad var mīlēties, iemīlēties, runāt pilnīgu h**ņu un nodarboties ar brīvdabas alus patērēšanu. Hihi. Man ir prieciņš, ka pēc mana īpašā piedzīvojuma ar cigareti, kuras ogle izrādīja spēju un neapturamu vēlmi padraudzēties ar manu aci, nav palikušas nekādas vērā ņemamas sekas - jā, rēta tomēr samanāma tikai pāāmatīgi ieskatoties un skropstas arī sāk ataugt. Un vēl, uz ielām parādās narcises un es dzeru jau n-to litru bērzu sulas.


Protams, muzikaļnaja pauza - šis gabaliņš jau savas pāris dienas pa galvu jaucas.



+ Man šķiet, ka man mazliet veicas.