There is something terribly wrong with this world.

Te nu es sēžu - ar Paulu Bankovski, grāmatu ar purva līķa biksēm uz vāka, banānu un kafijas krūzi. Esmu tikko nogulējusi divreiz ilgāk, nekā biju gribējusi (kā vienmēr, starp citu), jūtu, ka diena ir TOTĀLI pad***ta un ir tāds maziņš kašķītis, maindfaciņš un vientulības izjūta.
UN pēdējās dienās tik bieži piedzīvotā sajūta, ka pasaule ir sagājusi galīgā grīstē. Par to man bija jārunā franču valodas eksāmena mutiskās daļas izmēģinājumā, par to es rakstīju un runāju savā book report'ā, to es jutu vakar, kad, zobu tīrīšanas laikā, sajutu spēcīgu nepatiku pret zobu pastas garšu savā mutē. Kas, pie Velna, ir par lietu? Grūti izšķirt, vai tas bija Zanders ar savu izsmeļošo un viennozīmīgi ieinteresējošo dienas apskatu, vai arī Kučinskis, kurš būtu uzskatāms par labu iedvesmas avotu savas dzīves veidošanā, bet tajā pašā laikā raksta mazliet demotivējošas izjūtas raisošus rakstus par to, kas tad īsti uz šīs dievu aizmirstās planētas notiek.
Franču valodā dabūju kārtējo reizi papļāpāt par un ap savu jaunības maksimālismu un vēlmi gāzt visu - sākot ar kalniem un beidzot ar valdībām. Lai nu kā, vakar iepazinos arī ar kāda gudra civēka (piedošanu, tiešām neatceros kura) uzskatu, ka jaunībā visi ir lielākoties diezgan kreisi savos uzskatos un tas esot pilnīgi normāli. Savukārt, vecumdienās tas liecinot tikai par mentālas dabas problēmām. Interesanti, bet šoreiz varbūt mazliet ārpus konteksta. Bet, mani mazie, mīļie komunistiņi, kopš otrdienas rīta pa galvu kuļas jautājums, kurš man tika uzstādīts tajā pašā franču valodas runāšanā - vai mēs, paaudze ar nezināmu burta apzīmējumu, varam radikalizēties/solidarizēties tādā mērā, lai Kaut Ko mainītu?
Ak Velns, atkal jau es ar saviem revolucionārajiem plāniem, NU BET, man tomēr vēl ir 18 (ar pusi, ha!)...

Lai nu kā, man šodien ir īpaša diena. Man šķiet, ka šodien apmēram 20% no mana vārdu krājuma sastādīja vārds 'krāniņš'. Un šoreiz ne tajā labākajā ziņā, laikam, bet drīzāk paužot neapmierinātību. Stāsts šoreiz ir par anatomiska rakstura grāmatu, kura atrodama liceja 30. kabinetā. Tajā par modeli ir ņemts vīrietis ar izteikti mazu krāniņu. Kā pārliecināts bibliofīls, protams, gribēju gūt arī kādu estētisku baudījumu no grāmatas, pat ja tā ir enciklopēdija par cilvēka uzbūvi, un kā lai es tādu gūstu, ja katrā piektajā lappusē es redzu dīvainā pozā attēlotu vīrišķi ar mazu krāniņu??? Jāatcerās aizrakstīt nopietnu vēstuli grāmatas veidotājiem...

Turklāt, man tikko paziņoja, ka pie manis uz nedēļu iegriezīsies kaķene. Balta un ar raksturu. Bet, jupis ar ārā, man nepatīk kaķi. Es nespēju ar viņiem sarunāties. Ar suņiem man komunikācija vienmēr ir bijusi tāda... veiksmīgāka. Ganjau dzīvošu, bet tas tomēr ir mokoši, jo man būs jāsargā savas mazās, kāmīgās Lolas dzīvība.

Un, kā ierasts, muzikālā pauzīte. Šoreiz, kā vienmēr lieliskais, Dilanonkulis. Enjoy.


+ Man kādu dienu būs suns, kura vārds būs Pīters Bamslis.