Ir tik labi būt vasarā. Nē, tiešām. Esmu iedegusi brūna, brūna, paspējusi padzīvoties viltotā fonofestā, iekarot Vecrīgu, pārvarēt morālo Krabi, un ko tik vēl ne.
Šī, kā izskatās bija reti laba nedēļas nogale. Biju pie Maijas - beidzot nopeldējos, biju Salaspils memoriālā, pavadīju nakti guļot šūpuļtīklā ar kādu jaunkungu, kuram govju brūnas acis ar gaišām skropstām un vasaras raibumu vairāk kā saprašanas (un vispār, mēs pat neizkritām, hihi). Un man prieks, ka esmu ieslīgusi tādā zināmā aizmiršanās un visādu dīvainu, muļķīgu nieku darīšanas stadijā, kad nospļauties pat par to, ka kabatā vējš gaudo, ka mēdzu aizmirst mājās jaku, kad ārā līst lietus un ka tā tas nebūs mūžīgi. Piedrāzt, kā teiktu mana dārgā Šarlote.
Dzert, mīlēties, ballēties, sasmieties. Vairāk man nav ko teikt. :>
Ā, jā. Še jums, pēdējā laika favorīts:
It was always worth it
That's the part I seem to hide
2 komentāri:
es drīkstu jautāt, kas ir dārgā šarlote? viņai ir skaists vārds, un liekas, ka viņa varētu būt jauka. es gribēt ar viņu iepazīties.
tavs krabis ir atnācis pie manis. tikai viņš sašķīda un pārvērtās par muļķīgu burzguļskaņu pavēderē.
dārgā Šarlote? AAaaij, ir viena tāda. Nu, tāda, nu... jā.
Ak vai. Tā burzguļskaņa izklausās daudzsološa, savā ziņā. man nāk miegs.
Ierakstīt komentāru