Pirms nepilnas stundas atgriezos no Zvērā. Lai sasper mani jods, ja tas nebij' viens lustīgs pasāciens. Bija tīri labi, man pat patika. Žēl, protams, ka Camp el Retardo nebija pilnā sastāvā un ka mūsu Mamma mira diezgan mokošā nāvē iekš ugunskura, bet visādi citādi bija dikti liels prieks satikt ļautiņus, kurus es teju veselu gadu nebiju redzējusi. Bija labi piedzerties, bija labi bučoties, bija labi dancoties un vispār, Bija Labi. Tiešām. Par muzikālo festivāla daļu runājot, jāteic: "VĀU, es beidzot atceros kādu no tām daudzajām grupām, kuras es it kā esot redzējusi uzstājamies." Bet kopumā, par muzīk kā parasti nevar sūdzēties: Soundarcade iepriecināja ar pāris vecajiem gabaliem, Roberts Gobziņš iepriecināja ar Resnajiem Putniem (kas vēlāk pārvērtās par Resnajiem Pupiem, hihi) un Zigi un Ligitu, PND iepriecināja ar Sprīdīti, kas, kopistiski nodziedāts, radīja apmēram tādu pašu pacilātības sajūtu kā himna, Frank Zappa Project ir kaut kas tirliņiski apburošs, un es pat pilnīgi atcerējos, kas man īsti patika tajā vēl smagākajā mūzikā. UUH. Stopojiens mājās gan nebija no tiem veiksmīgākajiem (un viennozīmīgi ne mums vienīgajiem), bet liels paldies Uvim un Ārčijam par pacietību tajā jaukajā, 15 km īsajā pastaidziņā. Hihii. Un tagad man būs gads laika, lai sailgotos pēc saviem retarded people, mammu jokiem un peldvietas, pie kuras notiekušās sarunas reizēm pārtrauc izsaucieni "Bļeģ, pimpis!". Vēl šorīt, maršējot pāri diezgan piedrazotajam futbola laukumam, garām tukšajai dīdžeja nojumītei, pie kuras aktīvi čilloja kāds piemāvies tipāžs, un... un, ai, pilnīgi sagribējās noskūpstīt zemi, pa kuru staigāju, cik ļoti man ir mīļa tā Zvērīgā vietiņa, kur es reizi gadā iegriežos, nu jau ceturto gadu pēc kārtas. Tagad tik sagaidīt bildes un nākamo gadu. Kissye.
Ir tik labi būt vasarā. Nē, tiešām. Esmu iedegusi brūna, brūna, paspējusi padzīvoties viltotā fonofestā, iekarot Vecrīgu, pārvarēt morālo Krabi, un ko tik vēl ne. Šī, kā izskatās bija reti laba nedēļas nogale. Biju pie Maijas - beidzot nopeldējos, biju Salaspils memoriālā, pavadīju nakti guļot šūpuļtīklā ar kādu jaunkungu, kuram govju brūnas acis ar gaišām skropstām un vasaras raibumu vairāk kā saprašanas (un vispār, mēs pat neizkritām, hihi). Un man prieks, ka esmu ieslīgusi tādā zināmā aizmiršanās un visādu dīvainu, muļķīgu nieku darīšanas stadijā, kad nospļauties pat par to, ka kabatā vējš gaudo, ka mēdzu aizmirst mājās jaku, kad ārā līst lietus un ka tā tas nebūs mūžīgi. Piedrāzt, kā teiktu mana dārgā Šarlote. Dzert, mīlēties, ballēties, sasmieties. Vairāk man nav ko teikt. :>
Ā, jā. Še jums, pēdējā laika favorīts:
It was always worth it That's the part I seem to hide
Sveika, kā vienmēr, Klīvlenda. Ir kļuvis siltāks. Tas priecē. Bet lai dzīve neliktos pārāk rožaina, tad pretī jānostāda fakts, ka saules ta joprojām vēl tā īsti nav - ārā ir pelēkais pelējums, kurš man pēdējās dienas ir radījis vēlmi vilkt melnu un zilu. Savādi, jā, tas it kā nebūtu uzskatāms par pieņemamu iemeslu, bet, kad runa ir par norām, tad nekas vairs nav loģiski. Aizrunājos. Ne par to šoreiz. Tātad, esmu noilgojusies pēc kārtīga siltuma, brīvlaika un kārtīgas, foršas motivācijas devas. Tādēļ cenšos to sev šobrīd sniegt. Pirmo man dod manas dārgās vilnas zeķes, kuru es varētu pamatoti uzskatīt par vienu no labākajiem apģērba gabaliem, kas jebkad izgudrots. Mana trīsgadnieka sajūsma par manām autentiskajām vilnas zeķēm vienkārši nav aprakstāma. Līdz otrajam man vēl dažas dienas jāpaciešas, bet, oh well, dažas dienas vēl var. Un trešās saņemšanu, kā es ceru, veicinās šis ieraksts. Jo, proti, pēdējā laikā kaut kā sanācis sevi pieķert tajos foršajos dzīves brīžos, kad kaut kas vienkārši rada THE jutoņu. You know - the little things in life. Tātad:
1. Iepriekš minētās vilnas zeķes. Man šķiet, ka tās glābj manu dzīvību. Sestdien, kad mājupceļā pamanījos aizdomāties un aizmirst, kas tie par ceļiem, kur es staigāju, kāda bedre/peļķe (2 in 1) burtiski aprija manu kāju. Protams, īsi zābaciņi, tralalā, un kāja slapjāka par pašu peļķi. UN TAD es atnāku mājās un man ir manas vilnas zeķītes, kuras ir gandrīz tikpat labs kāju mīļotājs/sildītājs kā suns. 2. Ķiršu kompots. Ar visiem ķiršiem, kuros pat ir kauliņi, kurus kāmiskā manierā (jā, laikam sāku līdzināties savam mājdzīvniekam) krāt aiz vaiga un tad tādā lielā kunkulī savēlušos izspļaut puķupodā (kāds izstāstīs manai mātei, dabūs pa visiem vaigiem). Es pēdējās nedēļas laikā viena pati esmu izēdusi divas litrīgās burciņas ar tādu brūvējumu. Bet, Velns, kas par gardumu! Mans kuņģītis pilnīgi sāk polku dancot, kad domāju par šitādām lietām.
3. Pavasara jutoņa, kas uznāk pēkšņi un negaidot, un apreibina trakāk kā ofisa krēsls, kad uz tā griežas. Jā, ārā smidzina smidzeklis un vēlaizvien ir pelējums, bet tomēr, Jupis parāvis, IR! Šodien to dabūju sēžot pieturā pie Nacionālā teātra, un saprotot, ka bez brillēm, man vēl nesalapojušo koku silueti rādās pūkaini un tādi patīkamāki, nekā tad, ja es uz viņiem skatītos ar apbruņotu aci (tas arī atzīmējams pie pēdējā laika + lietām). Un tas lietutiņš arī patiesībā dod To. Un sačirkojas mati, un cepure noslīd dīvainā pozīcijā, un... nē, nu labi - tās nav tādas lietas, par ko parasti sajūsminās, bet tas tomēr ir patīkami. Tāda sava veida Savvaļiņa. [Jes, jes, jes - fonā ieskanas Led Zeppelin ar Dancing Days - n. varētu sākt apakšbksēs lēkāt pa māju, bet to pēc tam, laikam] Tā lūk, jā. Un neaizmirsīsim, ka ne es vienīgā palieku tāda padumja, jā. Aizvakar, pie viena krustojuma man blakus apstājās maziņš ķīnietītis ar sarkanu, bumbuļotu cepurīti, un sāka skatīties uz mani un TĀĀ smaidīt (apmēram ŠITĀ, tikai manējais bija nu... pieaudzis), ka es vienkārši sāku nu tā baigi traki smieties. Un viņš man pateica "Hi!". Es atbildēju ar to pašu un laikam nosarku, jo iedomājos, ka viņš varētu mazliet nesaprast, bet šoreiz iztiku bez kautiņa, tad jau laikam viss kārtībā. Tā lūk, jā. 4. Vēl man patīk Maija un Gizmo. Tas ir viens sadirsts pārītis, kurš šobrīd mitinās Pļavniekos, un viņiem ir tāda forša virtuvīte, kur visi parasti sēž, pīpē, ēd pelmeņus, dzer [šeit lasi sava mīļākā dzēriena vārdu], vai kaujas ar kaķi (kurš arī ir sadirsts), un tad tajā virtuvītē ir riktīgi labi. Viņa ir vienkārši fantastiska un viņš ir vienkārši matains idiots, bet kopā viņi ir labāki par smieklīgajiem jenotu video iekš YouTube.
5. Vēl man patīk Zvirbulis. Kaut arī viņš ir briesmīgs draņķis dažreiz, un mēdz nīgroties, un krist uz nerviem smagāk par Stainway flīģeli, un kad viņš piedzeras - nu tā līdz galīgam Jancītim - tad neviena sevi cienoša būtne negrib viņu redzēt sev blakus. Jā, bet man viņš patīk. Viens tik smieklīgs personāžs, ka par tām iepriekš uzskaitītajām īpatnībām pat var aizmirst. Tā lūk, jā.
Man šķiet, ka pietiks. It kā ir vēl daudz, daudz, daudz, kas galvā saradās rakstīšanas laikā, bet šoreiz centīšos nepārcensties. Laba daudz nevajag - no pārāk rožainas dzīves paliek resns. Un jā, arī citi ļaudis man patīk - Šarlote, Tētis, Ilze, Valters, Dace, Zellis un tā tālāk - bet atļaušos visus neuzskaitīt. Jūs man patīkat jebkurā gadījumā.
ak jā: 6. Šī dziesma:
So give me your hand, And let's jump out the window.
