The only one who uses school for pleasure.

Privet.
Ilgi nav nekas rakstīts. Tātad jāpazīmējas, lai būtu redzams, ka esmu vēl dzīva.
Tātad, man iet vairāk vai mazāk ciešami, šobrīd eksaminējos, lai pamestu 12 gadus apdzīvoto iestādi, lēnām cenšos nobriest savai Dzintarjūras krastos esošās zemes pamešanai un tā tālāk, un tā joprojām.
Nav tomēr īsti ko teikt. Visādas baigās lietas šeit notiek un daļa no tām liek justies nogurušai un nomāktai, un rada vēlmi uztaisīt baigo revīziju smadzenēs un izmest ārā dažus ierūsējušus krāmus, kas jau labu laiku mētājas manā augšējajā kakla turpinājumā. Tik daudz ko darīt; nav ne spēka, ne motivācijas kaut kam pieķerties un izdarīt. Breikdauniņš. Fui, cik nomācoši to pat uzrakstīt. Kaunies, nora, labāk būtu piecēlusi savu pakaļgalu un aizgājusi kādu puķu kumšķīti no kāda kaimiņu dārza nogopīt.
Lai nu kā.
Pagājušajā nedēļā pamanījos nolikt 4 eksāmenus. Tas varētu būt galvenais iemesls, kāpēc prātā iestājies iztukšītis.
Vismaz nedēļas nogale palīdzēja atslēgties. Ar dārgo Ch izvizinājāmies ar mašīnītēm Jūrmalā un izslinkoju savu svētdienu pie vēl jo dārgākā Zvirbuļa. Trešdien jānokārto ekonomika un tad vēl paliks franču valoda. Un tad jau izlaidums un tad Jāņi, un tad dokumentu izņemšana, un tad pārcelšanās uz Skotu zemēm. FUCK MY ASS. Man jābeidz domāt par to, ka laiks iet tik šausmīgi skrien; vajadzētu to vienkārši izbaudīt kā vien var, jā.
Un tad man priekšā diezgan brīvs gads Skotijā. Nu labi, cik nu brīvs - plānā nokārtot dažus superkrutus eksāmenus, uztaisīt pieklājīgu portfolio arhitektūras studijām, zīmēt, kamēr pirksti kritīs nost un tam pa vidu, tikt galā pašai ar sevi. Bet brīvais gads. Jupis parāvis, man tāds tiešām būs. Ja man tas būtu pateikts pirms gadiem diviem, es ar nagiem un zobiem censtos pierādīt, ka man tādu nevajag, bet, lai cik savādi tas neizklausītos, tagad es jūtu tikai nepieciešamību pēc tāda.
Labs ir, laikam jāiet iedzīt savai mātei paurī, ka es neesmu narkomāne un ka negribu piestumt māgu ar debesmannā ik pēc pusstundas - jā, ir cilvēki, kuriem ar tādu lietu saprašanu ir tā pagrūtāk.
Bija tik daudz domu, kuras gribēju pierakstīt. Še tev nu bija, visas pazudušas.

Nedēļas joks: Gāja ezītis pa mežu, skatās - degoša mašīna. Ielīda iekšā un sadega. (Jā, man tas tiešām šķiet ļoti smieklīgi)

Ārā sūdīgs laiks, ne?




Papildināts: Jā, pēc Ch lūguma, pastāstu, ka Jūrmalā dzēru kokteili, kurš izklausījās pēc Deivida Bovija, izskatījās pēc Walrus un garšoja pēc košļenītēm. Hihi. Toties šarlote savam hujarito, vai kā nu to sauca, piebēra pārāk daudz cukura un visu sabojāja. Hhhihih.