"Bet man baaail no tā autobusa!"

Jā, tā es šorīt pa telefonu (kuram ir 11 ciparu numurs, ko es vēl mēģinu iemācīties) teicu savam dārgajam tēvainim, kad viņš paziņoja, ka man tagad vienai būs jābrauc līdz viņa darbam, t.i. līdz Edinburgas centram. Nezinu, kas bija uznācis, vienkārši laikam nobijos no tā, ka kārtējo reizi varētu izkāpt Ne Tur un apmaldīties. Vispār, es arī izkāpu ārā Ne Tur, bet pamanījos neapmaldīties - tomēr vēl ko atceros no šīs debešķīgi skaistās pilsētas.

Mani tomēr kaitina tie mūžam mainīgie laikapstākļi - kad izgāju no mājas bija saulains un šainīgs, toties tagad kaut kāds biezenis pelēkais un velk uz lietu. Vēlāk droši vien atkal varēs priecāties par smuko saulrietu.

Lai nu kā, šodien sākās lielie darba meklējumi. Rīt jādodas uz KautKāduIestādi, kur jādabū Insurance Thingy. Gan jau paspēšu tur kādas reizes 5 nofeilot, bet droši vien tikšu galā. Un ir tomēr forši, ka es šite neesmu viena, bet man ir mans tēvainis. Ā jā, Mariušs - lielais polis - arī ir diezgan jauks; viņš arī piedāvājās palīdzēt man ar universitētes lietiņām, ja man to vajadzēs.

Fakts, protams, ka man trūkst tomēr manu pašu mīļāko. Ir nejauki bez Raibuma, bet nu, tas arī ir laika jautājums, cik pagaidām var noprast.

Un es šodien braucu garām kaut kādai baznīcai, gar kuru auga diezgan mājas atgādinošu pīlādži, ar tiiiik sarkaniem pīlādžogu ķekariem, ka es knapi noturējos, lai neizlēgtu no sava autobusa un neskrietu tās visas aprīt, un varbūt paķert mazliet arī ievārījumam. Mhm. Pīlādžogu ievārījums ir viena no tām neesi-dzīvojis-kamēr-neizmēģini lietām.

Labs ir. Iešu sarūpēšu sev vakariņas.

Lai jums jauki.

Papildināts: Kas to būtu domājis, ka dzīvoklī, kurā dzīvo divi plikpauraini vīrieši, varētu būt arī fēns.