Bet nu, fakts kā tāds, tas beidzot ir noticis - esmu pametusi zemi Dzintarjūras krastos uz nenoteiktu laiku. Ak, kā man pietrūks manas Rīgas, 2., 24. un 18. maršuta autobusu, sava vecā telefona numura un visa tā, nu, TĀ. Uuuh. Pietrūks arī manu mīļo, trako un Raibuma. Jā, bet nu, gan jau iemācīšos ar to sadzīvot, dzīve turpinās un man jau lēnām rādās pirmās paveicamās lietas.
Lai nu kā, lielais pārlidojums caur Stokholmu arī pārciests, un paldies dievam, jo pa tām 10 stundām, ko man tur bija jāgaida līdz Edinburgas reisam, gandrīz pazaudēju prātu un teju izžāvāju no sevis savu plaušu.
Tagad dzīošos pie sava tēvaiņa. Un viņam un man vēl šomēnes būs dzīvokļa biedrs - liels, 24 gadus vecs polis vārdā Mariuš(s). Viņš ir diezgan jauks, viņš studējas par kaut kādu inženieri un bēdājas, kad mana tēva nav mājās. Nākammēnes mēs meklēšot citu dzīvojamo platību, bez Mariuša.
Bet te ir jauki. Man te patiesībā patīk - pilsēta ir riktīgi smuka, un ir divstāvīgie autobusiņi un visādi dīvaiņi uz ielām, un manam šībrīža izteikti britiskajam miteklim ir dikti foršs, biezs dzīvžogs apkārt un, man par laimi, šeit ir arī jaucējkrāni (tā tač viņus sauc, vai ne?), nevis atsevišķi karstā un aukstā ūdens krāni.
Un vēl man pietrūks visu savu prešess grāmatu, kuras palika tajā zemē, un arī mūzikas kolekcija man būs jāatgūst.
Tas laikam pagaidām viss. Būs vēl visādas reportāžas tiem, kuriem nu tas varētu interesēt. bučas. :>
P.S. Jupis rāvis, es taču tagad dzīvoju uz salas. Kewl.
2 komentāri:
I miss you. terribly.
bet nu apr britiskumu apskaužu.
Jep. Un es arī šobrīd dzīvoju pie stadiona, kur daudz skotu vakaros spēlē futbolu un skaļi kliedz viens uz otru ar tādā foršā scottish english.
Un es esmu jau gandrīz iemācījusies skatīties pa labi vispirms, ejot pāri ielai. Hihi
Ierakstīt komentāru