otrdiena, 2009. gada 15. septembris

Dura seļskaja.

Sveika, kā vienmēr, Klīvlenda.
Es tiešām nezinu, kādu motīvu vadīta es mēdzu regulāri sveicināties ar Klīvlendu, bet tā laikam ir viena no tām lietām, kuru noskaidrošanai neviens mūsdienu cilvēks laiku netērēs.
Tātad, dārgie, vēl aizvien esmu Edinburgā, kaut arī nedēļas nogalē atkal biju Stirlingā, vēl tomēr turos pie Edinburgas. Un plānoju šeit vēl kādu laiku pieturēties - patīk.
Stirlingā atkal tika citīgi apmeklēts mantu placis. Jupis rāvis, man tās lietas ar katru reizi patīk arvien vairāk. Šajā tirgū tiku pie, goda vārds, apskaužami glītas, lielas ,puķainas un dakteriskas somas pa 50 pensiem (~40 sant.), HA. Un protams, dabūju beidzot kastīti, kurā sagrūst savus neizmērojamos auskaru krājumus. Arī gribas palielīties - koka, viscaur ar grieztiem rakstiem, esot roku darbs no Baltkrievijas (vismaz tā teica piemīlīgā skotu kundze, kura runāja krieviski). Edinburgā arī tāds esot. Būs jāaizslāj uz to arī.
Un šodien aprit tieši divas nedēļas kopš es spēru savu kāju šajos krastos. Brīžiem tomēr liekas, ka dzīvoju šeit jau veselu mūžību un vispār tas laiks, maita, ir paskrējis neiedomājami ātri. Bet tas varbūt pat labāk - jo šķiet, ka ilgojos īsāku laika sprīdi un tad nekas vairs neliekas tik tāls, cik tas patiesībā ir.
Eeh, labs ir. Man nav nekā daudz ko teikt, patiesībā. Ir vairāk vai mazāk labi, esmu dzīva, man beidzot atkal ir Ipod's un es vēl aizvien mēģinu izvilkt plusus un mīnusus no dzīvošanas multikulturālā sabiedrībā. Cheers!

Un vispār, kad jūs pēdējo reizi esat sveicinājušies ar autobusa šoferi, m???

3 komentāri:

charrlotte teica...

vakar. patiešām.

Nora teica...

Tas jauki. Man šeit vispār nav izvēles - man ir jāsveicinās un jāatsveicinās un jāpasakās. Jo autobusam ir tikai vienas durvis.

stikla gunita teica...

sen, bet toties sasveicinos ar pārdevējām pirmā.