Tuesday Night Special.

ŠARLOOOT?! Atceries, kaut kad, pirms pāris mēnešiem tu man pavēlēji uztaisīt ierakstu par tām dzīves dziesmām? Zini ko? Es beidzot saņēmos to izdarīt. Here goes...

Sākumā bija vīrs: Roberts Gobziņš - Man saujā benzīns

Man bija viņa kasete, ja kāds vēl zina, kas tā par lietiņu. Jā. Man patika Roberts Gobziņš un ''Dzeguzīte''. To otro vēl var tā saprast, bet ko tas varētu liecināt par bērnu, kurš, jau kopš brīža, kad izlīda no autiņiem, sāka mīlēt Robīti?

Tad nāca Rietumu popkultūra: Spice Girls - Wannabe

Jā, jā, es zinu... lūgums pārāk skaļi nesmieties. Klausījos šito dziesmeli, kad man bija gadiņi septiņi (?). Un, dievs žēlīgs, man prieks, ka vairs neesmu šajā vecumā. Atceros, ka mēdzu izpildīt šito gabalu, kad mājās biju viena, un, protams, ne gluži angļu mēlē, bet noras versijā par angļu valodu. Man šķiet, ka visi tā kādreiz ir darījuši un daudzi bērneļi vēl aizvien tā dara, cik sanācis novērot. Lai nu kā, tā grupele bija mana pirmā +/- piesaiste Rietumu popkultūrai. Un jā, man toreiz bija žēl, ka viņas izjuka.

Kur nu bez boyband'a: Blue - You Make Me Wanna

Bija laiciņš, jā. Ar visiem tam piederīgajiem "omg, viņš ir tik smukiņš, āāā". Jā. Vēl atceros, kā ar dažām klasesbiedrenēm (atļaušos vārdus, protams, neizpaust) rakstījām diskus un tupējām viņu mājaslapā. Sekli un lipīgi. Un tā starp citu, viņu kopdarbs ar Eltonu Džonu man ne visai gāja pie sirds. Tas jau bija pārāk salkani.

Pirmie mazliet ģitāriskākie akordi: The Rasmus - F-F-F-Fallin'

Nav nekas dižs, bet savulaik biju stāvā sajūsmā par šiem zviedru puikām, it īpaši par šo gabalu. Un jā, es biju uz koncertu, kad viņi bija Rīgā. Mamma ar savu boijfrendu nāca līdzi. Tā starp citu, es sarkstu un smejos šo visu rakstot un visu to bērnību atceroties. Šitas raksturo manu pirms-pusaudža-krīzes periodu.

Pusaudža krīze: Korn - Word Up

Ar to lielā mērā sākās mans ceļš no pamuļķīgajiem, depresīvajiem, smagajiem toņiem līdz ''īstajai'' mūzikai. Ko nu padarīsi? Loģiski, ka komplektā nāca arī System Of A Down un Slipknot... Ak, kur tas laiks... Pirmās ballītes mātei aiz muguras, tuvāk tiek iepazīts alkohols un pīpējamie kociņi. Toreiz tas viss šķita aizraujoši.

Pirmais klasiskāka rakstura varonis: Nirvana - Lithium

Lai kā arī nebūtu un lai kā arī Kobeins nebūtu zaudējis savu spēcīgās autoritātes pozīciju manās acīs un galvā, viņš tur vēl mazliet ir. Ar šo dziesmu katrā ziņā. Tā bija kā himna; mazliet depresīva un sadirsta, kā jau lielākā daļa Nirvanas daiļrades, ar kuru tolaik biju vienkārši apsēsta. Šī dziesma vienmēr saistīsies ar saulaino Brantas jaunkundzi, kura man iepatikās nu uzreiz un diezgan permanenti. Šo es pat laiku pa laikam mēdzu paklausīties un, lieki piebilst, to tiešām pavada tāds zināms ūdenspīpes tabakas aromāts.

Oi, oi, oi: Inokentijs Mārpls - Eu, priekšniek!

Šis atrodās apmēram turpat, kur Kobeins. Bija konči, klubs ar nosaukumu ''Saksofons'', ja tādu vēl kāds atcerās. Ak, kur tas laiks...

I must be emo: The Used - All That I've Got

Es nekomentēšu. Man bija rozā kladīte, kurā tika rakstīts Viss, man bija melni mati, man patika gejiski puisēni. Viss kā vajag. Cik labi, ka tas pārgāja.

Pēc īmō iet skrīmō un hācē: Defdump - Makeshift Polaris

Sava laika mīļākā grupa. Reizēm vēl mēdzu paklausīties. protams, žēl bija, ka pajuka šī puiku apvienība no Luksemburgas, bet ko padarīsi... Protams, paguvu arī dzīvajā jamos pāris reizes redzēt. Atceros, ka 2007. gada Fonofestā, ja nemaldos pamanījos dabūt pasmagu zilumu uz kreisās rokas pie viņiem, tā teikt, dancājot. Protams, periods, kad tiek tuvāk iepazītas dažas no manas dzīves nozīmīgākajām sievietēm - Maija, Dace un Zabīne. Ko es bez jamajām darītu, nezinu.

Mentāl, Instrumentāl: Mogwai - Friend Of The Night

Patumšais, instrumentālās un eksperimentālās mūzikas periods. Šeit bija arī pašmāju Tesa, Soundarcade, Solaris. Kā aŗī citi ārzemju grandi, kā piemēram Isis vai Mastodon. Šī dziesma īpaši mīļa dēļ dažiem tumšiem, sniegainiem ziemas vakariem, kad ir sanācis doties mājup tā pavēlāk. Vecmīlgrāvja patumšās ieliņas un šī dziesma kombinācijā ar sniegā grimstošajām kājām kaut kā iet kopā.

Ievads patiesajās vērtībās: Jimi Hendrix - Little Wing

Pirmā dziesma, ko es jebkad dzirdēju no Džimija. Goda vārds, samīlējos acumirklī. Tieši pateicoties šim vīrietim iepazinu rokmūzikas klasiskākā nodalījuma saturu. Un nu galīgi nevarētu teikt, ka šajā saturā būtu nācis vilties. Šeit parādījās arī draudzene Dženisa. Lai viņiem vieglas smiltis. Peace.

Lūsija, Seržants Peppers, Džūds un pārējie: The Beatles - Hey Jude

Nu kur bez viņiem. Visi tāpat jau zin, ka es bez šī Liverpūles kvarteta dzīvot nevaru un negribu. Tāpat kā dzīve nav iespējama bez Šarlotes, ar kuru pie šīs dziesmas kopā tiek laistīts šampanietis un ceļots čukiņā uz brīnumzemi. Un kaut kā žēl, ka tik daudzi no īstajiem varoņiem ir miruši. Paldies dievam, mums vēl ir Bobs Dilans, kurš laikmeta garu spēj izdziedāt neatkarīgi no attiecīgās dekādes īpatnībām. Āmen.

Nobīde no roka: The Knife - Marble House

Kā izrādās, nora klausās arī kaut ko mazliet elektrisku. Nu labi, diezgan elektrisku, un The Knife ir tikai vieni no vairākiem. Tas tā vienkārši gadījās un man iepatikās. Iepatikās pietiekami, lai paralēli manai izteiktajai roka līknei atrastos arī mazāka, bet nevarētu arī teikt, ka gluži maznozīmīga elektriskā līkne.

Pīt, ak Pīt: Babyshambles - Fuck Forever

Viena no manām mūža mīlām - Dohertijs. Stulbs bez sava gala, nonarkojies līdz baltajiem kaķīšiem, bet muzikālā ziņā ģēnijs un tieši savas vienkāršības dēļ. Sūds par to supermodeli, šis vīrs atstās savus pirkstu, pēdu un dibena nospiedumus mūzikas vēstures lappusēs, lai ko arī neteiktu lētie britu tabloīdi. Šo onkuli grūti nesaistīt ar Zvirbuli, kurš, būdams pilnīgs muļķis jebkurā gadījumā, spēja mani gan savaldzināt, gan sirdi salauzt, bet tas jau ir cits stāsts. Cheers, pal!

indī-šmindī: Modest Mouse - Florida

Pāris gadus atpakaļ nespēju pieminēt šīs grupas vārdu bez zināmas nepatikas izteiksmes sejā. Kas to būtu domājis, ka tas tik krasi mainīsies? Šo kompzīciju var viennozīmīgi saukt par vienu no šībrīža mīļākajām. Ļaušu tai arī iezīmēt manu šībrīža indie mūzikas periodu, kurš pašlaik mijās ar lielāko daļu no augstāk pieminētā.

Uz šīs nots arī beigšu. Laikam iznāca mazliet vairāk, nekā vajadzēja, kaut arī šai listei būtu jābūt garākai, bet tad jau tas vairs nebūtu ieraksts blogā, bet gan grāmata ar nosaukumu ''Noras muzikālā evolūcija pamatskolai'', hihi. Par pirmajām piecām atzīmēm būtībā varam galīgi aizmirst un es ceru, ka neviens man to nekad nepieminēs. Tie pārējie lai paliek. Tie ir še, ja ne uz palikšanu, tad vismaz uz ilgu laiku.

Un nav par ko, Šarlot. ;>

Let there be rock

Labvakar, Klīvlenda, or whatever.
Nolēmu kaut ko šeit uzrkastīt tikai vien iemesla pēc - sen šeit nekas nav rakstīts.

Tātad, man iet vairāk vai mazāk labi, esmu dzīva. Nododos savam ZPD un lieliskajai mūzikas kolekcijai (otrajam, vispār, es atdodos un tas šobrīd pat laikam ir svarīgāk). Lai nu kā, tieši par šo atdošanos audiālajai mākslai man šoreiz gribējās kaut ko atzīmēt. Drīzāk tikai tāpēc, lai pati to visu neaizmirstu.
Šīsdienas tēma, dārgie, the one, the only (fanfāras un bungas) - Mūzika.
Personas, ar kurām man ir tuvāks kontakts zinās, ka šis temats man īpaši tuvs un ka melomānija manā slimības vēsturē atzīmējama kā hroniska un neārstējama kaite. Protams, ne jau tāpēc, ka būtu kādu laiciņu gājusi mūzikas skolā, bet gan tādēļ, ka, pie velna, tā taču ir maģiska.

Atļaušos pavirzīt nostāk viļņus, svārstības, frekvences un citus fizikālus lielumus, ar kuriem to varētu raksturot. Nodošos, ne pirmo un nebūt ne pēdējo reizi, tai daļai, kas nokļūst tiešajā kontaktā ar garu, iziet tam cauri, atskan atpakaļ un atstāj tur savas iespaida pēdas.
Tieši šobrīd apmēram tādā manierē baudu Led Zeppelin izpildīto kompozīciju ar nosaukumu Since I've Been Loving You. Kārtējo reizi vienkārši gribas atslīgt pilnīgā mierā un, ļaujot sirdij straujāk pukstēt, vienkārši izbaudīt šīs sirdi plosošās ģitāras skaņas, bungu ritmu, kurš nepārvarami rada vēlmi kustēties (nerunājot ne par kādu konkrētu ķermeņa daļu, bet drīzāk tā - vienkārši kustēties), basus, kurus varētu teju ieelpot un noglabāt šīs vibrācijas savās plaušās, un, protams, neatkārtojamais Roberta Plānta vokāls, kurš nesen, pēc kāda ūberkrutā žurnāla viedokļa, tika nodēvēts par vienu no visu laiku labākajiem vokāliem rokmūzikas vēsturē.
Aizrunājos mazliet. Atgriežoties pie iesāktā, mūzika taču ir iedvesmojošākais un baudāmākais, ko šī pasaule pieredzējusi. Un tā ir visur - pat kaut kur Papua-Jaungvinejas mūžamežos mītošām, civilizāciju neskartām ciltīm ir savi mūzikas instrumenti, dziesmas un dejas. Nespēju pat iedomāties tādu cilvēku, kura dzīvē nebūtu mūzikas.

Kārtējo reizi pieķerot sevi pie neizmērojamas vēlmes pēc kādas kripatiņas audiālās mākslas (nevaru neatzīt, ka šādas vēlmes uznāk pietiekami regulāri), nereti aizdomājos līdz tam, kādā veidā tā var kļūt par tādu morālo narkotiku. Par audiālo narkotiku. Protams, lasīts un dzirdēts ir par mūzikas pielietojumu šamaniskos rituālos utt., kad tā iegūst manipulatīvu dabu. Arī manis kvēli apbrīnotais Gustavs Terzens Veto Magazine rakstīja par akordu, kurš sava skanējuma dēļ, viduslaikos, šī perioda jau tā šaurajā mūzikas lauciņā, esot aizliegts, tiekot nodēvēts par sātanisku.
Lai nu kā, neizbēgami - aizmirstot, ka esmu jebkad dzirdējusi kaut ko par smadzeņu viļņiem, to frekvencēm - nonāku pie secinājuma, ka mūzika ir maģiskākā narkotika un narkotiskākā maģija, kura vispār iespējama.
Un starp citu, augstāk minētais un ieraugāmais velna akords atdzimst ar pirmajām smagākajām skaņām uz šīs zemeslodes...

Un tā vienmēr - atkal esmu aizrunājusies līdz, manuprāt, maģiskākajam mūzikas žanram - rokam, ietverot sevī ikvienu tā pasaulei zināmo paveidu. Kur vēl atrast kaut ko mežonīgāku, skaistāku un cilvēkus kvēlāk aizraujošu (pat sevī ieraujošu) un nepieradinātāku par to?
Ne velti pat vēl mūsdienās kāds kaislīgāks kristietis to sauktu par kaut ko, kas nāk no elles dzīlēm. Kamēr vienam ģitāriski un ritmiski nepieradinātais skanējums rada apmēram tādas pašas izjūtas kā skabargains dēlis, kurš tiek berzēts gar ausīm, citam tas ir domas un dvēseles piepildījums, no kura ij neatdzerties.
Kāpēc man patīk es mīlu rokmūziku?
Pirmkārt, tās pašas mežonības dēļ. Tas ir kaut kas, kas var nākt tikai no prāta nepieradinātās daļas un uz to arī iedarboties. Tsa ir ritms, kurš neļauj palikt sēžam. Tas ir Tas nepieradinātais, arhaiskais, bet sakārtotais. Pa savam sakārtotais, un tieši tādēļ tik spēcīgais. Nokrāsu daudzveidība no saldsērīgi liriskā līdz sienas graujošam niknumam. Tas ir lieliskais karstuma vilnis, kas pārņem ikreiz, kad izdzirdi kādu sulīgu un piepildītu skaņu. Jā, skaņas piepildījums - no visa fundamenta - Basa - un ritmiskā pavadījuma, kurš liek sirdij sisties tam līdzi, līdz pat mežonīgi kliedzošam vokālam un smalkāko stīgu svārstībām. Tā skaņa var būt tik netverama, tik niansēta, tik smalki nostrādāta un tajā pašā laikā tik ugunīga, nepanesami uzlādējoša un tā velk no tevis laukā visprimitīvāko un mežonīgāko, ko no tevis vispār var izvilkt, ka tev nekas cits neatliek, kā tam pakļauties. Tā taču ir pati pilnība - skrupulozi nostrādātais un pašu saprāta balsi iemiesojošais un nepakļautais, nekontrolējamais, pārspēcīgais.
Ak. noelšas un notrauc sviedru pilītes, kas izspiedušās uz pieres.

Jā. Tas tad nu būtu mans, subjektīvais līdz galam, viedoklis. Protams, ar laiku uz augstāk uzstādīto jautājumu ir aizvien vieglāk atbildēt, bet arī pēc tam izklāstītā atbilde nav īstā. Joprojām ceru to notvert, bet to tad citreiz...

Un tagad prieciņš - dziesma, kura manī izraisījusi zināmu atkarību. Iespējams, mazliet ārpus konteksta, bet saņemiet nu to, kas ir. Pateicos par uzmanību, however, un novēlu mežonīgu dzīvošanu visiem. :>
Un tagad muzikaļnaja pauza: