Let there be rock

Labvakar, Klīvlenda, or whatever.
Nolēmu kaut ko šeit uzrkastīt tikai vien iemesla pēc - sen šeit nekas nav rakstīts.

Tātad, man iet vairāk vai mazāk labi, esmu dzīva. Nododos savam ZPD un lieliskajai mūzikas kolekcijai (otrajam, vispār, es atdodos un tas šobrīd pat laikam ir svarīgāk). Lai nu kā, tieši par šo atdošanos audiālajai mākslai man šoreiz gribējās kaut ko atzīmēt. Drīzāk tikai tāpēc, lai pati to visu neaizmirstu.
Šīsdienas tēma, dārgie, the one, the only (fanfāras un bungas) - Mūzika.
Personas, ar kurām man ir tuvāks kontakts zinās, ka šis temats man īpaši tuvs un ka melomānija manā slimības vēsturē atzīmējama kā hroniska un neārstējama kaite. Protams, ne jau tāpēc, ka būtu kādu laiciņu gājusi mūzikas skolā, bet gan tādēļ, ka, pie velna, tā taču ir maģiska.

Atļaušos pavirzīt nostāk viļņus, svārstības, frekvences un citus fizikālus lielumus, ar kuriem to varētu raksturot. Nodošos, ne pirmo un nebūt ne pēdējo reizi, tai daļai, kas nokļūst tiešajā kontaktā ar garu, iziet tam cauri, atskan atpakaļ un atstāj tur savas iespaida pēdas.
Tieši šobrīd apmēram tādā manierē baudu Led Zeppelin izpildīto kompozīciju ar nosaukumu Since I've Been Loving You. Kārtējo reizi vienkārši gribas atslīgt pilnīgā mierā un, ļaujot sirdij straujāk pukstēt, vienkārši izbaudīt šīs sirdi plosošās ģitāras skaņas, bungu ritmu, kurš nepārvarami rada vēlmi kustēties (nerunājot ne par kādu konkrētu ķermeņa daļu, bet drīzāk tā - vienkārši kustēties), basus, kurus varētu teju ieelpot un noglabāt šīs vibrācijas savās plaušās, un, protams, neatkārtojamais Roberta Plānta vokāls, kurš nesen, pēc kāda ūberkrutā žurnāla viedokļa, tika nodēvēts par vienu no visu laiku labākajiem vokāliem rokmūzikas vēsturē.
Aizrunājos mazliet. Atgriežoties pie iesāktā, mūzika taču ir iedvesmojošākais un baudāmākais, ko šī pasaule pieredzējusi. Un tā ir visur - pat kaut kur Papua-Jaungvinejas mūžamežos mītošām, civilizāciju neskartām ciltīm ir savi mūzikas instrumenti, dziesmas un dejas. Nespēju pat iedomāties tādu cilvēku, kura dzīvē nebūtu mūzikas.

Kārtējo reizi pieķerot sevi pie neizmērojamas vēlmes pēc kādas kripatiņas audiālās mākslas (nevaru neatzīt, ka šādas vēlmes uznāk pietiekami regulāri), nereti aizdomājos līdz tam, kādā veidā tā var kļūt par tādu morālo narkotiku. Par audiālo narkotiku. Protams, lasīts un dzirdēts ir par mūzikas pielietojumu šamaniskos rituālos utt., kad tā iegūst manipulatīvu dabu. Arī manis kvēli apbrīnotais Gustavs Terzens Veto Magazine rakstīja par akordu, kurš sava skanējuma dēļ, viduslaikos, šī perioda jau tā šaurajā mūzikas lauciņā, esot aizliegts, tiekot nodēvēts par sātanisku.
Lai nu kā, neizbēgami - aizmirstot, ka esmu jebkad dzirdējusi kaut ko par smadzeņu viļņiem, to frekvencēm - nonāku pie secinājuma, ka mūzika ir maģiskākā narkotika un narkotiskākā maģija, kura vispār iespējama.
Un starp citu, augstāk minētais un ieraugāmais velna akords atdzimst ar pirmajām smagākajām skaņām uz šīs zemeslodes...

Un tā vienmēr - atkal esmu aizrunājusies līdz, manuprāt, maģiskākajam mūzikas žanram - rokam, ietverot sevī ikvienu tā pasaulei zināmo paveidu. Kur vēl atrast kaut ko mežonīgāku, skaistāku un cilvēkus kvēlāk aizraujošu (pat sevī ieraujošu) un nepieradinātāku par to?
Ne velti pat vēl mūsdienās kāds kaislīgāks kristietis to sauktu par kaut ko, kas nāk no elles dzīlēm. Kamēr vienam ģitāriski un ritmiski nepieradinātais skanējums rada apmēram tādas pašas izjūtas kā skabargains dēlis, kurš tiek berzēts gar ausīm, citam tas ir domas un dvēseles piepildījums, no kura ij neatdzerties.
Kāpēc man patīk es mīlu rokmūziku?
Pirmkārt, tās pašas mežonības dēļ. Tas ir kaut kas, kas var nākt tikai no prāta nepieradinātās daļas un uz to arī iedarboties. Tsa ir ritms, kurš neļauj palikt sēžam. Tas ir Tas nepieradinātais, arhaiskais, bet sakārtotais. Pa savam sakārtotais, un tieši tādēļ tik spēcīgais. Nokrāsu daudzveidība no saldsērīgi liriskā līdz sienas graujošam niknumam. Tas ir lieliskais karstuma vilnis, kas pārņem ikreiz, kad izdzirdi kādu sulīgu un piepildītu skaņu. Jā, skaņas piepildījums - no visa fundamenta - Basa - un ritmiskā pavadījuma, kurš liek sirdij sisties tam līdzi, līdz pat mežonīgi kliedzošam vokālam un smalkāko stīgu svārstībām. Tā skaņa var būt tik netverama, tik niansēta, tik smalki nostrādāta un tajā pašā laikā tik ugunīga, nepanesami uzlādējoša un tā velk no tevis laukā visprimitīvāko un mežonīgāko, ko no tevis vispār var izvilkt, ka tev nekas cits neatliek, kā tam pakļauties. Tā taču ir pati pilnība - skrupulozi nostrādātais un pašu saprāta balsi iemiesojošais un nepakļautais, nekontrolējamais, pārspēcīgais.
Ak. noelšas un notrauc sviedru pilītes, kas izspiedušās uz pieres.

Jā. Tas tad nu būtu mans, subjektīvais līdz galam, viedoklis. Protams, ar laiku uz augstāk uzstādīto jautājumu ir aizvien vieglāk atbildēt, bet arī pēc tam izklāstītā atbilde nav īstā. Joprojām ceru to notvert, bet to tad citreiz...

Un tagad prieciņš - dziesma, kura manī izraisījusi zināmu atkarību. Iespējams, mazliet ārpus konteksta, bet saņemiet nu to, kas ir. Pateicos par uzmanību, however, un novēlu mežonīgu dzīvošanu visiem. :>
Un tagad muzikaļnaja pauza: