"Tavs ļaunākais ienaidnieks ir tavi paša nervi."

Es gribētu doties pensijā 18 gadu vecumā un savu turpmāko dzīvi pavadīt uz kādas vientuļas saliņas Skotijas Ziemeļos kopā ar savām kazām un Highland's govīm. Jeb šoreiz gribās mazliet izpausties par tēmām, kas drīzāk skar apkārt notiekošos procesus, mijiedarbības un visus pārējos mēslus, par kuriem jau tā apnicis dzirdēt un domāt. Dīvaini ir - jāatvadās uz mirkli no emocionālā nemiera. Šoreiz vēlos teikt pāris vārdus par lietām, kuras pēdējā laikā apgrozās galvas racionālāk domājošajā daļā.

Es vēlētos sākt, runājot par rītdienu - 2009. gada 13. janvāri - par dienu, kad paredzēta lielā pulcēšanās manas karsti mīlētās pilsētas vecākajā daļā. Lai kā arī man tur gribētos atrasties, diemžēl paredzēts kas cits, bet kāds no n-tajiem prātiem saka, ka Kaut Kam taču rīt ir jānotiek. Uztveru rītdien paredzēto pasākum kā sava veida turpinājumu - otro daļu - t.s. "Lietussargu revolūcijai", kuras (attiecīgajā dienā visai skaļi izskanējušie) mērķi, kā manāms, vēl joprojām nav īstenojušies. Manā uztverē šis notikums ir palicis nenoslēgts. Jau šī gada pirmajās dienās, ieskatoties dažu politologu viedokļos par šo gadu, konstatēju vienu lielākoties kopīgu viedokli - gads politikā būšot pārsteigumu un īpatnēju pavērsienu pilns. Parīt mani varbūt sauks par muļķi, bet (iespējams, man neierasti naivi) ceru, ka pirmo no šiem solītajiem pārsteigumiem sagaidīsim jau rīt. Jauks papildinājums nenoliedzami būtu kā šīs, tā arī jau augstāk minētās pulcēšanās mērķu īstenojums. Pēc šībrīža prognozēm, uz rītdienas protesta akciju sapulcēšoties aptuveni 20'000 cilvēku. Atliek tikai cerēt, lai tas īstenotos praksē tikpat spoži kā tas izklāstīts.

Jau jūtu savā virzienā lidojam kādus pāris ķieģeļus, bet pamuļļāšos mazliet ap zvērēnu vārdā Krīze. Domājams, ka garākos vilcienos par to diezgan jau zināms, tā kā īpaši neiedziļināšos šajā tēmā, bet zināmu neizpratni, pat šoku, radīja šodien lasītais par mūsu kaimiņu - Lietuvas un Igaunijas - ''trekno gadu'' laikā veidotajiem uzkrājumiem, kuru summas ir vairāki miljardi katrai valstij. Būtībā viss jau būtu labi un šāda rīcība ir tikai apsveicama, ja ne piebildīte, ka Latvijai šādu uzkrājumu nav vispār. Jautājums ''Kāpēc?" jāpievieno plašajam Kalvītim uzdodamo jautājumu sarakstam.

Treškārt, pēc kāda ieteikuma izlasītais raksts, aizskāra jau pasen briedušo domu, ka paši arī neesam bez vainas:

" (..) fenomens kā tāds, ka mēs Latvijā nemēdzam uztvert kopainu, nemēdzam domāt par kopējo labumu, par valsts vispārējām interesēm, bet gan katrs rušināmies un ņemamies pa savu stūrīti, te nevienam nav svešs."

Šīs Ievas Matīsas rindas pārlasot, rodas sajūta, ka dzīvoju dziļos džungļos un vados pēc džungļu likumiem. Ēst vai tikt apēstam. Visi jau raujas pēc sava labuma, visi kliedz pēc lielākām algām, pēc sakārtotām infrastruktūrām utt., utjpr. Bieži aizmirstam, ka mūsu ir daudz, ka visi gribam dzīvot labi, ka katrs nedzīvojam uz vientuļas salas. Nenoliedzami, arī pati esmu viena no grēkāžiem - ar tukšu vēderu par nez kādu kopēju labumu ij dzirdēt negribas, bet kādēļ tad tiem kungiem Tur Augšā tie vēderi ir pilnāki un kabatas smagākas? Vai tad tiešām tie nu būs tie Īstie vīri, kuriem par visu vissvarīgākais būtu kopējais labums?

Satversmes 18. panta noteiktais svinīgais solījums, pēc kura došanas attiecīgā persona iegūst Saeimas deputāta pilnvaras:

"Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus."

Mans priekšlikums: apjautāt pašus deputātus, vai viņi maz atceras šo zvērestu.

Tagad varu būt apmierināta, kaut arī ne es pirmā, ne pēdējā, kura ko tādu raksta, bet viss šķiet loģiskāks, kad domas tiek nodotas taustiņiem/pildspalvai/papīram.
Jauku vakaru
n.