Whole lotta crab

Diena sākās citur; citā gultā, citā vannas istabā, citā trolejbusa pieturā. Šodien 16. trolejbuss taisīja dumpi un nebrauca. Nav godīgi - es šeit esmu Dumpe, kā nekā. Un nav jau slikti - ne katru dienu sanāk iekāpt mikriņā, kura šoferis, par spīti visai redzamā vietā piekārtajam Krievijas karodziņam, klausās Led Zeppelin. Tā lūk, šorīt, viena maza nora ar mazu nosarkušu, nosalušu snuķi sēdēja mikriņā un koda lūpā, lai novaldītos un nesāgtu kliegt līdzi imigrantu dziesmai. Bet laikam ne par to ir šis stāsts.

Man mazliet sāp galva, man nepatīk dzīvot kur es dzīvoju, mani kaitina tas, ka es netieku galā ar sevi, mani dara nervozu dziesma, kas šobrīd skan pa SWH Rock. Patiesībā - nē.
Patiesībā esmu ieslīgusi diezgan trakā apātijā un jūtos kā pusaudzis, BĻEĢ.

Es esmu izšķaidīta pa sienu un manā sirdsapziņā vairs nav neviena tīra pleķīša. Un tur jau tā lieta, ka neko es neesmu izdarījusi.
Fuck me - man ir sūdīgi un neviena vagīna man nepalīdzēs.

Pie dienas prieka par Led Zeppelin mikriņā varētu pievienot to, ka vismaz uz autobusu logiem zied leduspuķes. Un šodien vienā no autobusiem, kurus izmantoju, man pretī sēdēja mazs puišelis. Nu vēl mīlīgāks viņš varētu būt tikai tad, ja runātu ar ventiņu akcentu. Diezgan izmirkušajos, sarkanajos pirkstainīšos iekšā esošie pirkstiņi uz ziedošā loga apvilka laukumus, kuros leduspuķes ziedēja visglītāk. Un man sagribējās iedot viņam konfekti, bet, Velns, man nebija nevienas konfektes. Es turpmāk varētu vienmēr nēsāt somā kādu pārīti, bet es tas paspētu pati apēst pirms satieku kādu puisēnu. Lai neapēstu, varētu taupīt konfektes vīriešiem, bet tas jau ir cits stāsts.

Man riebjas ziema, un latvisko prieku, saldējot degunu arī kaut kā nejūtu. Es varētu uz pus pasauli tagad sakliegt par to, ka es nejūtos, un tad sakliegt vēl vairāk par to, ka uzvedos stulbi un neviens man to nesaka.
Pēdējajos pāris ierakstos runāju par leduspuķēm, vai tas varētu liecināt par apsēstību?
Fonā Sting - Walking On The Moon. Tā jauki. Saldsērīgi. Tieši tā kā vajag.
Ai.