piektdiena, 2008. gada 14. novembris

Esmu melomāns un nekaunos.

Es šorīt dušā dziedāju. Labi, meloju, tas bija rīts no mana, subjektīvā, skatu punkta, jo laikrādis pie sienas norādīja uz agru pēcpusdienu. Bet es dziedāju līdzi Džima Morisona padobjajam vokālam, kurš tobrīd veica kārtējo mēģinājumu novest manus kaimiņus līdz baltkvēlei. Tā bija dziesma People Are Strange, kad sāku pati smieties par savu dumjumu. Jo biju tiktāl iedziļinājusies dziesmas idejiskajā daļā, ka atkal mēģināju ar zobiem atvērt šampūna pudeli. Pat pēc n-tās reizes, kad to mēģinu darīt, kaut kā nepielec, ka tā NAV laba ideja.
Kad iznācu no dušas, dzirdes receptorus kairināja Moonlight Drive.
Tieši. Tieši tajā brīdī tev gribas atlaisties uz saulainas, dzeltenas palodzes un uztīt kāsi. Un ļaut savam prātam šī ritmiskā komponējuma pavadībā aizdejot tālēs zili-zaļi-dzelteni-rožainajās. Tu varētu laiskoties kails uz palodzes un ļaut lietām nostāties to īstajās vietās.
Ja Dievs eksistētu, man bieži patiktu viņam iespītēt, un rīkoties diametrāli pretēji viņa vēlmēm un noteikumiem. Nu, arī šobrīd es tā bieži vien rīkojos, bet kaut kā neesmu vēl gluži pārliecināta par viņa eksistenci.
Un vispār cilvēki IR dīvaini. Un ne jau tikai tad, kad pats esi svešinieks. Šodien vēl stāvēju autobusa pieturā, vērojot šo bezhoreogrāfijas deju, kuru dejo šie divkājainie izdzimumi (hhehe...). Gribējās pilnīgi smieties. Tā - atgāzt galvu, un TĀ smieties, ka viņi - dīvainie - nospriestu, ka tu esi vēl jo dīvaināks. Un tad varētu viņiem mest ar zābaku. Vienu. Un pēc tam ar otru. Palikt zeķītēs un paceltu galvu aizsoļot nezināmā virzienā.
Jā. Pilsēta mūs visus ir padarījusi par kropļiem, kuri kā divkājaini, smadzeņaini un pupaini kastaņi tikai dejo savu deju. Bet tu tikmēr svied viņiem ar zābakiem.
Un kad beidzas zābaki, atņem kādam viņa apavus, un turpini sviest. Vienalga taču - Tu kā nekā esi tas dīvainis.
Kaut gan -
Tavi kaimiņi jau ir tie, kuriem nepatīk Morisons...

Nav komentāru: