Šarlotei ir seksīgi auskari un es lasu grāmatu, kura nepiestāv manam dorkīgajam tēlam.
Vecas tantes klātbūtnē es šodien pateicu vārdu 'vagīna'.
Ir viens silts radīums, kura man šobrīd pietrūkst trakāk par manu spilvenu (un pie sava spilvena es pēdējā laikā tieku tik maz, ka, goda vārds, man viņa traki pietrūkst).
Es gribētu tagad tā mazliet sajukt prātā.
Tā, lai lūpu kaktiņi nerimstoši tiektos pēc kaijām un mākoņiem, un skropstās pilīšu pērles krātos tikai tad, kad apžilbstu no saules.
Es varētu stāstīt visiem to, cik ļoti man patīk sarkanie pipari un ka patiesi labi ir tad, kad tu stāvi lietū un ēd Vecmammas dāvāto šokolādi (kas vienmēr ir saldāka, nekā paša pirktā).
Es varētu braukt cauri pilsētai ar Kamazu, kurš pilns ar sirdīm, kas izgrieztas no arbūzu mizām. Tā būtu ekonomiska resursu izmantošana - ar šīm sirdīm varētu arī paēst un nekļūt par kanibālu. Un ielas noklātu zaļos toņos krāsots, rožaini sārts, miglains mīlīgums.
Ne jau nu gluži kā Novosibirskā: "Kur nospļaujies, tur arbūzs" (K.Z.), bet tie, kam vajadzēs, tie paši pārklāsies ar zaļos toņos krāsotu pūku un vēnās ielaidīs sārtu, lipīgu sulu. Lai acu zīlītes krāsojas melni brūnas kā arbūza sēklas un elpai būtu miltainā, mirdzošā sārtuma garša.
Es varētu mest pie malas pārstrādāto mežu un salmiņos ietverto tinti, un doties ārā - plaucināt kastaņiem lapas. Spārdīt skārdenes un pīpēt mazas, muļķīgas cigaretes, kuras liktu justies kā mazam, muļķīgam pusaudzim, kurš tikai reibst, jo jāreibst.
Un man tas patiktu.
/"nebaidies audzināšana arī
gluži kā iesnas pāries"/
Es varētu iziet ārā un dziedāt visu, kas vien ienāk un neienāk prātā.
Es dziedātu par buldogiem, pērtiķiem, mīlēšanos, akmeņiem un kliegtu, ka esmu valzirgs.
Mani varētu arestēt un ielikt kamerā, kur es grauztu restes, līdz nodiltu zobi.
Bet no saviem trim piena zobiem es vēl atvadīties neesmu gatava - tas būtu kā izmest bērnības zābaciņus. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc es vēl sēžu un klusēju.
Skaistulīt, kāpēc tev pelēka seja
un sabeigtas rociņas klēpī?
Šī vēl nav īstākā bēdu leja,
te retumis uzrakstās kāda dzeja.
-Skrien sāpēs kā zviedru ķēniņš uz slēpēm.
K.E.
un sabeigtas rociņas klēpī?
Šī vēl nav īstākā bēdu leja,
te retumis uzrakstās kāda dzeja.
-Skrien sāpēs kā zviedru ķēniņš uz slēpēm.
K.E.
3 komentāri:
Tu esi baigais sekss, mans vārds pat pieminēts pašā ieraksta sākumā.
un Tu smuki raksti. un asaru pērlēm jeb skumju lāsēm, kā Austra reiz sacīja, jāpiesaka karš!
vakar skatījos across the universe. ununun zin, ko man gribētos? dzirdēt lietus lāšu plīkšķoņu pret tikko izplaukušu ābeļziedu smaržīgajiem mākoņiem, stāvēt zem iepelējuša un caura lietussarga, tad pakrist, nobrāzt ceļus un SMIETIES kā trakai par to.
jā, mīlulīt, davai ieēd šokolādi un iešņauc selgas cepumus.
dEizgan traki sasmējos, iedomājoties kā Tu nokrīti ne no kā. nu tā - Tu tā stāvi, un pēkšņi, babahs!. :>
Bet aina tāda baigi pavasarīga. bļē.
Šarlot Tu gan maki labi domāt!.
/ķiķina/
Es nešņaucu selgu - es laižu vēnās dzintara kauseto sieru. HA!
and those were just the ghosts who broke my heart before I met you
vaidieniņ, čabuļīt (man tā zurakstījās nejauši, bet paskat, kas par vārdu - čabuļīt, čabuļīt.), tas nebija domāts kā atzīšanās mīlestībā, tikai tāda piebildīte.
uh, es ne tikai uz to vien esmu spējīga.
nu nedirs, iešņaukt cepumus ir labāk. turklāt pie reizes var pasūkāt kādu pieneni.
Ierakstīt komentāru