Atheistmas

Pēc dažām stundām šis, viens no gada nīstākajiem periodiem, būs pagājis. Jei.
Mana māte mani pat piespieda aiziet uz baznīcu, bet nez kamdēļ man šķiet, ka viņa to nožēloja, jo nora, pusstundu pirms došanās uz dievnamu, izstrādāja mazu rīcības plānu, kurš īstenojās ar dažnedažādiem īpatnējiem novirzieniem. Pirmkārt, es saģērbos cik vien stulbi iespējams - īsiņi svārciņi šajā kombinācijā īpaši labi izcēlās. Nonākusi baznīcā, es protams turēju mēteli vaļā, lai visas tantes redzētu, kāda paskatā jāiet uz dievkalpojumu. Apsēdusies es demonstratīvi sāku mētāt pa gaisu savu šalli. Vēlāk, tikpat demonstratīvi, izvilku spogulīti un lūpukrāsu, un kādas 10 minūtes krāsoju savas lūpas mežonīgi sarkanas (un man bija pilnīgi vienalga par faktu, ka man šī krāsa nemaz nepiestāv). Pēc tam, izskrēju ārā pirmā, stāveju, gaidīju savus radiņus, un protams - man smagi aizbrauca jumts un es diezgan paskaļā balsī sāku dziedāt hāre hāre krišņa hāre.
Bija labi, man patika.

Pirmajos Ziemassvētkos es piedzēros. Pēc ilgas meklēšanas es atradu vienu smago ballīti. Aptuveni četros no rīta ar vienu sen neredzētu jaunkundzi atļāvām aizbraukt jumtam un mums sakās party hard stadija, tās neparastākajā izpausmē. Proti, mes atklājām jaunu apreibināšanās metodi - griezties uz riņķi sēžot biroja krēslā. Pēc tam mēs vienu gaiteni pārvērtām par savu izpriecu laukumiņu, skrienot pa to turp un atpakaļ. Vairākas reizes.
Laikam tāpēc šorīt tik ļoti sāpēja galva, kad no Mežaparka, minot sausiņveidīgo, apledojušo asfaltu, kājām gāju Sarkandaugavas virzienā. Patīk tādi rīti, atklāti sakot. Ārā tumšs un mazliet auksts, tu tāds mazliet vēl apreibis no vakarnakts dzīves baudīšanas. Un ej. Tavi soļi kraukšķ kā zemesrieksti starp zobiem un tu cīnies ar vēlmi pakārties, jo galva sap pēc velna. Šampanietis dara savu.

Es nodošos atkal savām radošajām aktivitātēm, kuras piekopju jau lielāko brīvlaika daļu.
Merry atheistmas, everyone!