Le Monde divers.

Pēdējās divas naktis rādās visai neparasti sapņi. Aizvakardienas sapņojumu jau esmu paguvusi trīsreiz aizmirst, bet šodien bija tāds interesants - es biju gan astoņkājis, gan kāda aristokrātiska nūģīša mīļākā, gan Brodvejas aktrise, kura nezin savu tekstu. Jau biju aizmirsusi, cik mani sapņi dažreiz ir nejēdzīgi, bet tajā pašā laikā trakoti interesanti. Ne jau katru dienu iejūties astoņkāja (turklāt, gigantiska) ādā, kuram nestrādā taustekļi, bet manam labākajam draugam (astoņkājim) toties tie darbojās kā nākas - viņš tos staipīja, ka maz neliekas. Mēs kopā bēgām no milzu akvārija, kas vairāk līdzinājās vecum vecai rūpnīcai, kura piepildīta ar ūdeni. Kad es biju aktrise, mans labākais drauga bija maziņš baltais valis. Man šķiet, ka viņu sauca Esso (nav ne jausmas, kā es to atceros, bet atceros) un tur bija kaut kāda meitenīte, kurai arī bija valis (kāpēc man šķiet, ka tā pat bija Šarlote, jo Šarlote tajā sapnī tiešām kādā brīdī uzpeldēja), bet es neatceros tā vaļa vārdu.
Tas tā - mazam ieskatam Noras zemapziņā. Izskaidro šito, ja vari!

Lai nu kā.
Ir brīži, kad šī pasaule mani mazliet pārsteidz. Un es nerunāju par otrdienas vakaru un trešdienas rītu, kad VISS likās pārsteidzošs. Hell yeah - I got sooooo fkn stoned. And I liked it.
Un fonā skan mani dārgie bītli ar dziesmu Tomorrow never knows. Viņa galīgi piestāv pāris rindiņas augstāk aprakstītajam stāvoklim. Un vēl labākam stāvoklim, par kuru man būtu jāaprunājas ar iepriekš minēto Šarlotes jaunkundzi. rrrawr.



Jā, es zinu, ka katra otrajā ierakstā ir piesaiste fonā skanošajai dziesmai, NU BET... Mūzika taču ir skaista. Ko mēs bez tās darītu vispār? Esmu melomāns; nekaunos un lepojos ar to. ES MĪLU ROKENROLU AR VISĀM NO TĀ IZRIETOŠAJĀM SEKĀM.

No prāta nevar izmest skaistās rindas: "narkotikas patiesībā ir līdzeklis apziņas paplašināšanai, tikai daudzi to nezina un neprot to izmantot". Sasper mani jods, ja tā nav taisnība. Dabas māte diemžēl mani nav apveltījusi ar spēju saskatīt to Visu apkārtējo Tā. Tajā vienīgajā un īpašajā veidā. Tikai tad apjēdz, ka pasaule ir skaista PA ĪSTAM.

Ak jā - vēl kāds pārsteidzošs fakts, kurš, kā izskatās, liekas pārsteidzošs tikai man. Es savam kāmim uz Ziemassvētkiem iegādājos lielu, sapresētu kluci ar skaidām. Skaidas ir ar citrona aromātu. AR CITRONA FKN AROMĀTU. Uzreiz gribas kā padzīvojušai kundzei nošūpot galvu ar tādu "ko-tik-vēl-neizdomāsi..." izteiksmi sejā. Un labākais jau nu protams ir tas, ka ievietojot tās Lolas būrītī, tās neizdala nekādu (tieši tā - nekādu!) aromātu. Varbūt skaidu, neesmu īsti pārliecināta. Bet manā mazajā, pūkainajā bumbiņā tas, šķiet, radīja tādu mazliet apjukumu, jo nokļuvusi atpakaļ supertīrajā būrītī viņa ieleca savā karsti mīlētajā ritentiņā un mēģināja aizbēgt prom no tās smakas. Tīri amizanti, ja tā godīgi.

Tā lūk.
Kārtējais ieraksts, kurā vienīgā kaut mazliet mākslinieciskā vērtība piemīt pievienotajam Bītlu video.
Ak.
Un es trenējos nelamāties - jūs jau noteikti neviens nepamanījāt, ka šajā ierakstā nav neviena paša "bļeģ". Labi, tagad ir viens, bet tas neskaitās.