There is something terribly wrong with this world.

Te nu es sēžu - ar Paulu Bankovski, grāmatu ar purva līķa biksēm uz vāka, banānu un kafijas krūzi. Esmu tikko nogulējusi divreiz ilgāk, nekā biju gribējusi (kā vienmēr, starp citu), jūtu, ka diena ir TOTĀLI pad***ta un ir tāds maziņš kašķītis, maindfaciņš un vientulības izjūta.
UN pēdējās dienās tik bieži piedzīvotā sajūta, ka pasaule ir sagājusi galīgā grīstē. Par to man bija jārunā franču valodas eksāmena mutiskās daļas izmēģinājumā, par to es rakstīju un runāju savā book report'ā, to es jutu vakar, kad, zobu tīrīšanas laikā, sajutu spēcīgu nepatiku pret zobu pastas garšu savā mutē. Kas, pie Velna, ir par lietu? Grūti izšķirt, vai tas bija Zanders ar savu izsmeļošo un viennozīmīgi ieinteresējošo dienas apskatu, vai arī Kučinskis, kurš būtu uzskatāms par labu iedvesmas avotu savas dzīves veidošanā, bet tajā pašā laikā raksta mazliet demotivējošas izjūtas raisošus rakstus par to, kas tad īsti uz šīs dievu aizmirstās planētas notiek.
Franču valodā dabūju kārtējo reizi papļāpāt par un ap savu jaunības maksimālismu un vēlmi gāzt visu - sākot ar kalniem un beidzot ar valdībām. Lai nu kā, vakar iepazinos arī ar kāda gudra civēka (piedošanu, tiešām neatceros kura) uzskatu, ka jaunībā visi ir lielākoties diezgan kreisi savos uzskatos un tas esot pilnīgi normāli. Savukārt, vecumdienās tas liecinot tikai par mentālas dabas problēmām. Interesanti, bet šoreiz varbūt mazliet ārpus konteksta. Bet, mani mazie, mīļie komunistiņi, kopš otrdienas rīta pa galvu kuļas jautājums, kurš man tika uzstādīts tajā pašā franču valodas runāšanā - vai mēs, paaudze ar nezināmu burta apzīmējumu, varam radikalizēties/solidarizēties tādā mērā, lai Kaut Ko mainītu?
Ak Velns, atkal jau es ar saviem revolucionārajiem plāniem, NU BET, man tomēr vēl ir 18 (ar pusi, ha!)...

Lai nu kā, man šodien ir īpaša diena. Man šķiet, ka šodien apmēram 20% no mana vārdu krājuma sastādīja vārds 'krāniņš'. Un šoreiz ne tajā labākajā ziņā, laikam, bet drīzāk paužot neapmierinātību. Stāsts šoreiz ir par anatomiska rakstura grāmatu, kura atrodama liceja 30. kabinetā. Tajā par modeli ir ņemts vīrietis ar izteikti mazu krāniņu. Kā pārliecināts bibliofīls, protams, gribēju gūt arī kādu estētisku baudījumu no grāmatas, pat ja tā ir enciklopēdija par cilvēka uzbūvi, un kā lai es tādu gūstu, ja katrā piektajā lappusē es redzu dīvainā pozā attēlotu vīrišķi ar mazu krāniņu??? Jāatcerās aizrakstīt nopietnu vēstuli grāmatas veidotājiem...

Turklāt, man tikko paziņoja, ka pie manis uz nedēļu iegriezīsies kaķene. Balta un ar raksturu. Bet, jupis ar ārā, man nepatīk kaķi. Es nespēju ar viņiem sarunāties. Ar suņiem man komunikācija vienmēr ir bijusi tāda... veiksmīgāka. Ganjau dzīvošu, bet tas tomēr ir mokoši, jo man būs jāsargā savas mazās, kāmīgās Lolas dzīvība.

Un, kā ierasts, muzikālā pauzīte. Šoreiz, kā vienmēr lieliskais, Dilanonkulis. Enjoy.


+ Man kādu dienu būs suns, kura vārds būs Pīters Bamslis.

"Labi, ka es neesmu Sarkangalvīte" jeb "Sucks to be you"

Ir TIK sasodīti labi būt Norai.
Nē, tiešām. Ir tik neiedomājami labi būt tādam, kura vārds ir drīzāk jēdziens, nekā kārtējais īpašvārds. Ir tik labi sēdēt autobusā laškrāsas beretē, dīvainos svārkos un zaķīšiem ausīs, kad tev apkārt ir trīs pilnīgi vienādas jaunkundzes, kuras viena otru cenšas pārspēt "mans mētelis izskatās pēc vaskadrānas vairāk, nekā tavējais" ziņā. Ir tik trakoti labi būt tādai Norai, Šarlotei, Zvirbulim vai Gizmo, vai dajebkuram citam cilvēkam, kuram dublikātu VIENKĀRŠI NAV.
Protams, drīkst ar mani strīdēties un galvot, ka katrā no mums slēpjas kas unikāls, bet es jebkurā gadījumā palikšu pie tā, ka ir cilvēki, no kuriem pārsteigumus sagaidīt nevar; kuri gatavi noslīd no konveijera lentes. Jā, tomēr es spriežu līdzīgi vecajam, labajam Raskoļņikovam no "Nozieguma un soda" - ir Īpašie un ir tie, kuri ir... nu, tādi, kuri vienkārši Ir, vārdu sakot. Un ar vārdu Īpašie, es šoreiz nedomāju tos, kuri ir īpaši no tāda tīri subjektīva skatījuma, bet tādi, par kuriem var teikt, ka tie ir Īpaši paši par sevi. Vai arī - vienkārši nedefinējami.


Lai nu kā.
Man beidzot ir tā jaukā pavasara sajūta, kad var mīlēties, iemīlēties, runāt pilnīgu h**ņu un nodarboties ar brīvdabas alus patērēšanu. Hihi. Man ir prieciņš, ka pēc mana īpašā piedzīvojuma ar cigareti, kuras ogle izrādīja spēju un neapturamu vēlmi padraudzēties ar manu aci, nav palikušas nekādas vērā ņemamas sekas - jā, rēta tomēr samanāma tikai pāāmatīgi ieskatoties un skropstas arī sāk ataugt. Un vēl, uz ielām parādās narcises un es dzeru jau n-to litru bērzu sulas.


Protams, muzikaļnaja pauza - šis gabaliņš jau savas pāris dienas pa galvu jaucas.



+ Man šķiet, ka man mazliet veicas.

Paģiras ar kafiju un krabja salātiem.

Labrīt, dārgie, man ir paģiras. Sen nebiju bijusi tik drausmīgā kondīcijā kā vakardienas vakarā. Gan morāli, gan fiziski. Piekrītu, šausmīgi ieraksta ievadošie teikumi, bet tas laikam ir normāli.
Un man, starp citu, parasti ir paģiras.
Pateicos Dacei, kura mani tā pēkšņi izvazāja pa 3 iedzertuvēm.
Sākums "Kosmiskajā sunī", kur spēlēja kāds nenosakāma dzimuma gōtiskās mūzikas cienītājs, kurš savu mūziku pārsātina ar supermoderniem efektiem. Turklāt, viņiem bija sintezators. SINTEZATORS, god damnit. Viņš radīja manī vēlmi uzvilkt kaut ko no lateksa. Un vispār, visi tajā grupā bija viena dzimuma, es tikai vēl nezinu kura. Dace mēģinās apgalvot pretējo.
Hosteļdzertuvē turpināju reibt.
Depo, ah, mon amour. Jā, Dacei mācīju franču lamu vārdus - viņai beigās izdevās pateikt merdre. Prieks par viņu. Bija patīkami atgriezties tajās glītajās telpās - nebija tur būts kopš pludmales ballītes kaut kad decembrī, kad tā piesmēlu ar smiltīm savu somu, ka vēl mēnesi pēc tam nespēju tikt no tām vaļā. Anyway, spēlēja kaut kāda forša grupa, kurai, kā vienmēr, nezinu nosaukumu, bet bija tīri tā neko. Tur bija glīts čells ar mazāk glītu čellisti, bet tas jau nu tā. Galīgi noreibu.
Mājupceļš izvērtās katastrofā. Lai neuztaisītu autobusā Šarlotes cienīgu fiasko, izkāpu dafiga pieturas par ātru, aizmirstot, ka tas taču bija fucking pēdējais autobuss. Neko darīt, love. Līdz mājām aizsoļoju veiksmīgi.
Šīs ir piezīmes, lai es neaizmirstu cik ļoti man reizēm nepatīk dzert un cik ļoti man reizēm no rīta nepatīk mosties, saprotot, ka iepriekšējā vakarā esmu dzērusi. Lai es neaizmirstu, ka man nepatīk brīži, kad paliek nelabi un lai neaizmirstu kādēļ pēc vakardienas labākais risinājums nav piedzerties.
Nē, pēdējā teikuma daļu izsvītroju - pēc vakardienas bija tik labi piedzerties, ka man vajadzētu atcerēties to izdarīt arī turpmāk, kad ir vīriešproblēmas un rodas vēlme pārorientēties uz sievietēm.
Lai nu kā. Kafija mani mazliet ir atdzīvinājusi, krabju salāti patīkami iekārtojušies kuņģītī, un man šķiet, ka es beidzot esmu sapratusi kāpēc manu emuāru sauc Krabjsalāts. Ar šo dziesmiņu pavadīju lielāko daļu mājupceļa, līdz izlādējās telefons. Jā, zinu, ka tas ir muļķīgi, bet neviena apkārt jau nebija.

I can hide behind sunglasses it's not as bad as it seems.


Cik patiesi.
You feel low you get high you'll end up somewhere in between
You've had a very good weekend but you can't remember where you've been


+ Dienā izpīpēju divas cigaretes, kaunies, n.!

A curse for this town in my mouth.

Sveika, kā vienmēr, Klīvlenda.
Ir kļuvis siltāks. Tas priecē. Bet lai dzīve neliktos pārāk rožaina, tad pretī jānostāda fakts, ka saules ta joprojām vēl tā īsti nav - ārā ir pelēkais pelējums, kurš man pēdējās dienas ir radījis vēlmi vilkt melnu un zilu. Savādi, jā, tas it kā nebūtu uzskatāms par pieņemamu iemeslu, bet, kad runa ir par norām, tad nekas vairs nav loģiski. Aizrunājos. Ne par to šoreiz.
Tātad, esmu noilgojusies pēc kārtīga siltuma, brīvlaika un kārtīgas, foršas motivācijas devas. Tādēļ cenšos to sev šobrīd sniegt. Pirmo man dod manas dārgās vilnas zeķes, kuru es varētu pamatoti uzskatīt par vienu no labākajiem apģērba gabaliem, kas jebkad izgudrots. Mana trīsgadnieka sajūsma par manām autentiskajām vilnas zeķēm vienkārši nav aprakstāma. Līdz otrajam man vēl dažas dienas jāpaciešas, bet, oh well, dažas dienas vēl var. Un trešās saņemšanu, kā es ceru, veicinās šis ieraksts. Jo, proti, pēdējā laikā kaut kā sanācis sevi pieķert tajos foršajos dzīves brīžos, kad kaut kas vienkārši rada THE jutoņu. You know - the little things in life.
Tātad:

1. Iepriekš minētās vilnas zeķes. Man šķiet, ka tās glābj manu dzīvību. Sestdien, kad mājupceļā pamanījos aizdomāties un aizmirst, kas tie par ceļiem, kur es staigāju, kāda bedre/peļķe (2 in 1) burtiski aprija manu kāju. Protams, īsi zābaciņi, tralalā, un kāja slapjāka par pašu peļķi. UN TAD es atnāku mājās un man ir manas vilnas zeķītes, kuras ir gandrīz tikpat labs kāju mīļotājs/sildītājs kā suns.

2. Ķiršu kompots. Ar visiem ķiršiem, kuros pat ir kauliņi, kurus kāmiskā manierā (jā, laikam sāku līdzināties savam mājdzīvniekam) krāt aiz vaiga un tad tādā lielā kunkulī savēlušos izspļaut puķupodā (kāds izstāstīs manai mātei, dabūs pa visiem vaigiem). Es pēdējās nedēļas laikā viena pati esmu izēdusi divas litrīgās burciņas ar tādu brūvējumu. Bet, Velns, kas par gardumu! Mans kuņģītis pilnīgi sāk polku dancot, kad domāju par šitādām lietām.

3. Pavasara jutoņa, kas uznāk pēkšņi un negaidot, un apreibina trakāk kā ofisa krēsls, kad uz tā griežas. Jā, ārā smidzina smidzeklis un vēlaizvien ir pelējums, bet tomēr, Jupis parāvis, IR! Šodien to dabūju sēžot pieturā pie Nacionālā teātra, un saprotot, ka bez brillēm, man vēl nesalapojušo koku silueti rādās pūkaini un tādi patīkamāki, nekā tad, ja es uz viņiem skatītos ar apbruņotu aci (tas arī atzīmējams pie pēdējā laika + lietām). Un tas lietutiņš arī patiesībā dod To. Un sačirkojas mati, un cepure noslīd dīvainā pozīcijā, un... nē, nu labi - tās nav tādas lietas, par ko parasti sajūsminās, bet tas tomēr ir patīkami. Tāda sava veida Savvaļiņa. [Jes, jes, jes - fonā ieskanas Led Zeppelin ar Dancing Days - n. varētu sākt apakšbksēs lēkāt pa māju, bet to pēc tam, laikam] Tā lūk, jā.
Un neaizmirsīsim, ka ne es vienīgā palieku tāda padumja, jā. Aizvakar, pie viena krustojuma man blakus apstājās maziņš ķīnietītis ar sarkanu, bumbuļotu cepurīti, un sāka skatīties uz mani un TĀĀ smaidīt (apmēram ŠITĀ, tikai manējais bija nu... pieaudzis), ka es vienkārši sāku nu tā baigi traki smieties. Un viņš man pateica "Hi!". Es atbildēju ar to pašu un laikam nosarku, jo iedomājos, ka viņš varētu mazliet nesaprast, bet šoreiz iztiku bez kautiņa, tad jau laikam viss kārtībā. Tā lūk, jā.

4. Vēl man patīk Maija un Gizmo. Tas ir viens sadirsts pārītis, kurš šobrīd mitinās Pļavniekos, un viņiem ir tāda forša virtuvīte, kur visi parasti sēž, pīpē, ēd pelmeņus, dzer [šeit lasi sava mīļākā dzēriena vārdu], vai kaujas ar kaķi (kurš arī ir sadirsts), un tad tajā virtuvītē ir riktīgi labi. Viņa ir vienkārši fantastiska un viņš ir vienkārši matains idiots, bet kopā viņi ir labāki par smieklīgajiem jenotu video iekš YouTube.

5. Vēl man patīk Zvirbulis. Kaut arī viņš ir briesmīgs draņķis dažreiz, un mēdz nīgroties, un krist uz nerviem smagāk par Stainway flīģeli, un kad viņš piedzeras - nu tā līdz galīgam Jancītim - tad neviena sevi cienoša būtne negrib viņu redzēt sev blakus. Jā, bet man viņš patīk. Viens tik smieklīgs personāžs, ka par tām iepriekš uzskaitītajām īpatnībām pat var aizmirst. Tā lūk, jā.

Man šķiet, ka pietiks. It kā ir vēl daudz, daudz, daudz, kas galvā saradās rakstīšanas laikā, bet šoreiz centīšos nepārcensties. Laba daudz nevajag - no pārāk rožainas dzīves paliek resns.
Un jā, arī citi ļaudis man patīk - Šarlote, Tētis, Ilze, Valters, Dace, Zellis un tā tālāk - bet atļaušos visus neuzskaitīt. Jūs man patīkat jebkurā gadījumā.

ak jā:
6. Šī dziesma:


So give me your hand,
And let's jump out the window.

Re: Ch. - "zexy?"

Jā, Šarlot, pie velna, es tev pat varētu piekrist.
Jupis parāvis, pat ļoti varētu piekrist.
Šitā, redzies:





Un šitā bez smēķa, bet tikai tāpēc, ka šo jaunskungu es labprāt precētu (tāpat kā tu Robu, vai kā viņu tur...), un nē, vispār, es ar viņu vienkārši precēšos (par spīti tam, ka otrajā bildē viņam ir uzkrītoši vieglas uzvedības bikšpriekša, bet tas viņu, manuprāt, tikai pievilcīgāku padara...), pat ja viņš to negribēs, un vispār tieši šobrīd fonā skan. KISSES.


UN
Muzikaļnaja pauza:
(un es zinu, ka tā dziesma ir pabanāla, bet nu tomēr. :>)

"Tā pilsēt ir pārbāzt ar salpj snieg."

Nevar nepiekrist virsrakstā citētajai personībai. manas vilnas zeķes ir nolemtas, ja ne iznīcībai, tad izmirkšanai gan. Tas arī šodien tika pārciests. Vispār, šodien bija jauka diena, par spīti laikapstākļiem, kurus, manuprāt, vistrāpīgāk varētu raksturot ar skaisto, latvisko vārdiņu "Dirsa". Nevaru par dienas jaukumu nepateikties vienam nelidojošam milzu putnam, kurš nebūt ne nav strauss, starp citu.
Šodien esmu barojusi putnus vienā Līvu laukuma nostūrī, pārliecinoties par urbānās vides atstāto ietekmi uz mūsu mazajiem, lidojošajiem brāļiem - zvirbuļiem un baložiem. Pi***ts, viņi taču visi ir galīgi stulbi un traki, un vispār, šķiet, ka krīze arī jamos skārusi. Nekad nebūtu domājusi, ka zemē nokritušas un man vairs nelietojamas siera bagetes gabaliņš kādam kļūs tik vērtīgs, ka tas mazais ķipars būtu gatavs stāties pretī pieciem gigantiskiem baložiem, lai to iekarotu. Pamatoti rodas diskutabls jautājums - vai šitādi - urbānās vides norūdīti un pārveidoti - mežoņi apdraud arī mūs - divkājainos Pi**rus?
Labi, iepriekšējā rindkopa bija pilnīgs murgs un man šķiet, ka manas smadzenes pilnīgi atslēdzās to rakstot. Goda vārds (vēlreiz citējot Zigmundu Skujiņu). Neņemiet lūdzu to vērā.
Lai nu kā, man sķiet, ka man būtu nopietni jāapdomā, vai mani nav skārusi tāda lietiņa, kā smaga atkarība no lasīšanas, grāmatām kā tādām un no to iegādes procesa sagādātās baudas. Kas var būt labāks par svaigu, skaistu grāmatu. Uhh. Pilnīgi zosāda metas, jākož lūpā un tādas vieglas tirpiņas pārskrien pār muguru, iedomājoties svaigu grāmatu. Tās turēšana, tās atvēršana, pieskāršanās tās lapām, nemaz nerunājot par smaržu un skaisto, sīko burtiņu un vārdu, un rindiņu virknējumiem, kuru raibums kļuvis nu jau par acīm ierastu un baudāmu ainu.
Tā diezgan spontāni, bet atļaušos atzīmēt vēl vienu, man visai tuvu, protams, lietu, kas manā uztverē būtu uzskatāma par maģisku (Roks un no tā izrietošās sekas vienmēr paliek pirmajā vietā, don't you forget that). Proti - Papīrs, visās tā dažādajās formās (papīra salvetes šoreiz neapskatīšu - tos atstāšu iesnainajiem ierakstiem). Vai tam nav tik patīkami pieskarties? Vai tukšas lapas baltums un tīrība tā vien nevilina uz kādu grafisku izvirtību, kura būtu savā ziņā pielīdzināma arī radīšanas aktam. Kā baltas lapas, vārda tiešākajā nozīmē, uzprasās un aicina uz radīšanu, tā jau apdrukātas un jau ar neregulāro burtu faktūru izraibinātās lapas prasās uz izlasīšanu. To jau varētu uzskatīt par šī "radīšanas akta" noslēgšanu; papīram uzliktais ziņojuma slogs ir nodots smadzenēm - apstrādāšanai. Valoda caur papīram uzspiesto vārdu ir pārvarējusi attālumu. Bet papīrs paliek. Tas ir kā sataustāmā valodas daļa. Un mana dārgā fizikas skolotāja, Mme Šķēle, acīmredzot ne velti, teikusi, ka: "papīrs pacieš visu", bet tas jau šodien būtu par daudz - nevēlos izplūst pārmērīgi garās runās. Tāpēc palikšu pie savas noslēguma tēzes - papīrs ir maģisks.
Vēl, ja jau iesāku, tad vērts būtu pieminēt manu jaunāko literāro ieguvumu. Tā ir A.Š. Laveja "Sātana Bībele", kas nesen dienasgaismu ieraudzījusi arī latviskā tulkojumā. Saistoši jau ar nosaukumu un vizuālo noformējumu sākot (nu skaista grāmata - ne ko pielikt, ne atņemt). Atmetot visu, kas liktu to uztvert kā reliģiska rakstura darbu, mēs iegūtu labu lasāmvielu, kurā būtu atainota mūsdienu cilvēka daba un tā primārās tieksmes. Būtībā - nekā jauna šajā ziņā - tikai vārdos ietērpts lielākajai daļai mūsdienu sabiedrības jau zināmais. Protams, arī viens no labākajiem pierādījumiem hipotēzei, ka kristietība ir smaaaagi zaudējusi savu aktualitāti. + Interesants ieskats dažādu tautu izpratnei par Nelabo un tā mitoloģiskajiem iemiesotājiem.
Tas nu būtu dienas literatūras apskats.
Un, sasper mani zibens, ja šis ieraksts neliecina par tīkamām nosliecēm un mīlestību uz grāmatām.
Sausas jums zeķes un labu lasāmvielu šajos žļurgas pārņemtajos vakaros!
Law ye.

Me and my monkey.

Sveika, Klīvlenda, vai kā viņu tur...
Jā, piedodiet, zinu, ka sen šeit nav no manis ne smaka manīta, bet dzīve iet uz priekšu un esmu šeit, lai to mainītu. Februāris nebija īpaši spožs mēnesis nevienā ziņā. Varbūt tikai vienā, bet par to es, atklāti sakot, gluži vienkārši nospļaujos, uzspļauju tam un parādu pliku dibenu. Jā, jā - ZPD un tā pabeigšanas/nodošanas akts. Bet mēs visi šobrīd par to nospļausimies un palasīsim, kas norai sakāms.
Tātad.
Man riebjas tas vaigos kniebjošais aukstums tur ārā. Goda vārds, kā teiktu Zigmunds Skujiņš. Man ziema ir līdz brošai, kaklam un visam pārējam lietiņām tajā apvidū. Martā temperatūra sasniegšot +15, un ja es to sinoptiķi, kurš to teicis, pieķeršu melos šajā jautājumā, viņš savas olas/olnīcas (atkarībā no dzimuma, protams) varēs meklēt Pēterbaznīcas gaiļa ligzdiņā.
Šodien arī bija auksti. Auksti bija arī tad, kad nora ar savu camarade Dārtu stāvēja pie Rīgas Satiksmes kasēm, pretī Centrāltirgum. Un es atcerējos vienu jauku, aukstu pievakari, kaut kad februāra sākumā, kad man gluži nejauši sanāca iet cauri Centrāltirgum. Tas tik bija kaut kas! Tās gaismas, tie cilvēki, visa tā dzīvība, uhh... Un mandarīni! Viss bija tik oranžs, tik sulīgi mirdzošs un mandarīnīgs, mmm... Viss šķita tik nereāls un man pilnīgi elpa aizrāvās, rodoties sajūtai, ka esmu nonākusi kādā citā - oranžā - dimensijā. Velns, to pat grūti aprakstīt, bet tas bija lielisks pārdzīvojums. Tieši tādēļ es Dārtai šodien teicu: "zini, tirgus ir viena BAIGĀ vieta..."
Tā lūk, dārgie mani.
Vakar arī bija auksti. Kad es, viena nepārspējama jaunēkļa sabiedrībā, biju uz AB Dambja bija auksti, kad es gāju pāri Akmens tiltam bija auksti, arī kad es aizmigu autobusā bija auksti. Sūdīgi man, jā. Vismaz man bija DIY kakao kārtīga izmēra termosā, bet šoreiz kakao jāsaprot kā kaut kas, kas garšo pēc piena, kuram mazliet, nez kāpēc, piejaukts kakao.
Es atkal eju cauri smagam periodam. man nekas nepatīk, es gribu vai nu neko nedarīt, bet gulšņāt, smēķēt un pavadīt dzīvi krāsās un reibonī, un tādā dīkā vieglprātībā, vai arī pamest visu, un darīt kaut ko diametrāli pretēju - iesaistīties kaut kādās trakās mākslinieciskās aktivitātēs, radīt kaut ko tādu, kas liktu citiem meklēt tīru apakšveļu.
Vēl, kādā dienā, kad ārā bija auksti, es iegādājos sēklas savām guerilla gardening plānotajām aktivitātēm kaut kad, kad ārā būs silti un visus būs apņēmis pavasaris. No iekšpuses un no ārpuses. Man ir samtenes, rudzupuķes un klinģerītes. Redzēsim, kas no tā visa sanāks. un vēl es gribu uztaisīt tādu uzrakstu, kā blakus redzamajā attēlā, tikai latviešu valodā. Un salīmēt šito pa Rīgu. Jā, tam nav nekādas jēgas, es vienkārši gribētu to izdarīt.
Vēl, man kaut kad, kādā dienā, kad varbūt nebūs auksti, būs jāaizceļo uz vietu, kas tautā dēvēta par Latgalīti. Došos meklēt sev divriteni. Tādu vecu un skaistu, kuru es varētu nokrāsot kādā krāsā, kas dabā nav sastopama un pielikt viņam zvaniņu. Es dievinu tos zvaniņus - es sev tādu varētu pakārt kaklā un zvanīt ikreiz, kad rodas nepieciešamība pēc zvanīšanas, vai kad apkārt pārāk daudz miera sakrājas. Tā gan, jā.
Vēl esmu izlasījusi vairākas labas un citiem iesakāmas grāmatas. Viena no tām ir kā vienmēr nepārspējamais Bulgakovs. Šoreiz viņš iekarojis manu sirdi ar "Liktenīgajām olām". Un nesmejat nemaz - ļoti nopietna grāmata. Kārtējā nākotnes vīzija par dzīvi zem totalitārisma skarbās nots. Orvelu ar "1984", protams, šajā ziņā būtu grūti pārspēt, bet šī grāmata ir pievienojama brīvprātīgi obligātās literatūras sarakstam.
Nobeigumā, gribētu pavēstīt, ka man ir auksti. Nu, ne gluži man, bet maniem kāju pirkstiņiem. Vispār, jūs man patīkat. Un daži no jums man patīk pat ļoti. Nu pilnīgi tā, ka varētu izripināties pa zemi, neprātīgi smejot, cik ļoti patīkat. Tā lūk.
Un tagad: Muzikaļnaja pauza. Šī dziesma šeit iederas.

Beidzot, jupis parāvis, beidzot!

Uzziedēja.
Tās nolādētās leduspuķes manā logā beidzot uzziedēja.
Pie velna!
Un vēl kādas.
laimīte hengouvera dienā.