"Tur notiek mīlestība."

Tikko nomira Maikls Džeksons, bet man ir vienkārši prieks par to, ka ir dzeja.
Tā vienkārši.
Uzgāju savu sen neredzēto Japāņu modinātāja šonakti, un tā mazliet atļāvos sev atgādināt, kāpēc es nopirku sev to grāmatu. (Vispār, es to izdarīju galvenokārt tāpēc, ka pirmais, ko ieraudzīju to atverot, bija dzejolis par zemenēm, kuras ir zemes krūšu gali. Ar to pietika, hihi)

Vispār, es pirms kāda brīža saņēmu telefona zvanu, kuru es tiešām nebiju gaidījusi.
(Mans telefons tūtina /Bet man patīk kad viņš vēkšķ)
Patiess pārsteigums, tikai grūti spriest vai tas mani iepriecināja, vai izraisīja apmēram tādu pašu efektu kā alus no iepriekšējā dienā atvērtas bundžas.
(Piedod ka mana seja /Zaļāka par tavu telti)
Ak Velns, es neatceros, kad pēdējo reizi kāds telefona zvans man lika aukstiem sviedriem izspiesties uz pieres un vēderam justies kā tukšam skārda spainim, pa kuru tikko no visa spēka iekrāmēts ar Kaut Ko.
(Zarnas ar jūtām piesūkušās /Galvā sakāpuši sūdi)

Kaut kā nenāk miegs. Tā vietā šobrīd slīcinos makulatūrā un pirmdienas gaidās, kad nonākšu hipiju nometnē.
Šodien biju pie jūras. Šķiet, ka vēl aizvien aiz auss ir smilšu graudi, un man patīk, kā smaržo mana vēl neizmazgātā kleita. Rīt braukšu atkal un pūlēšos izlabot savu šveiciešu raibaļai pielīdzināmo iedegumu.

Bet atkal - nav labi, nav galīgi. Grūti saprast, ko man vajag un kur es gribu būt.
(Tur, kur pat vilciena sliedes maigi apbrauc tev apkārt)
Pilnīgi pašai jau sāk apnikt šitāda galīga sevis nesaprašana. Pilnīgi šķiet, ka smadzenes bojā man dzīvi, no Citas puses. Nē, tiešām, man patīk, ka man tādas ir un es gūstu baudījumu no tā, ka varu likt tās lietā, bet... Bet man viņas tādas savādas.
(Dažos zvaigznājos sievietes vēl atdodas par mīlu)
Kā izlaidumā jau tika teikts - pilnas ar tauriņiem un puķēm; nepieminēts palika tikai tas, ka tur ir arī toksiskie atkritumi, krāsains pelējums un sagrabējis VEFa magnetofoniņš.

Tā viš i, jā.
(Mīlai daudz nevajag pasūtīt visus un abonēt sevi)

Oh no, love, you're not alone.

Kāpēc man vienmēr virsraksti ir angļu valodā? jancīgi.
Lai nu kā, labs rītiņš Latvijā.
Divas lietas par ko runāt - izlaidums un Jāņi. Visu pēc kārtas...
Izlaidums. Jā, dārgie, patiesi - Nora ir pabeigusi skolu. Tiesa, viegli vienmēr nebija, bet šobrīd tiešām jūtos zaudējusi vietu, kur esmu pavadījusi 2/3 no savas līdzšinējās dzīves. Nu galīgi traki. Nē, bija jauki, tiešām. Bet kaut kā tomēr nebija. Es nezinu kā, varbūt es vienkārši esmu diezgan sadirsta un sajukusi, bet man šķiet, ka kaut kā trūka. Nē, man tiešām patika basām kājām dejot teju visas nakts garumā un tad, četros no rīta, kursēt pa Mēness ielu ar jaunībai raksturīgu kokteiļveidīgu dzērienu plastmasas glāzītē. Bija jauki, bet vajadzēja Vēl Kaut Ko.

Jāņi. Svaigāks notikums. Ak. Bija diezgan labi, patiesībā, šie bija pirmie Jāņi, kuros es patiešām ņēmu un piedzēros. Jā, paspēju arī sagruzīties, atraidīt kādu jauno cilvēku, dabūt pirkstā milzīgu skabargu un izspēlēties "Ādamam bij' septiņ' dēli" un "Kas dārzā". Nē, nu labi, pirms tam es pamanījos nejauši nozagt no Rimi tamponus. Tiešām un līdz galam nejauši. Nākamā diena arī bija ciešama. Tagad zināšu, ko nozīmē apstrādāt kādu ar Macroflex'u un kā izskatās, kad kāds met kādam citam ar baļķi. Bija labi - es pat nesmirdu, hihi.

Viss būtu baigi forši, ja vien to visu necaurvītu baigā bēda. Tas ir ļoti sarežģīti un ļoti gari, man negribas par to ne runāt, ne rakstīt, bet nu labi. Gānjau, nor, ganjau.
Tagad gribu saplānot nedēļas nogali un aizstopot līdz Madonai uz Hipiju nometni. Man vēl šeit ir tikai mazliet vairāk kā mēnesis atlicis, tādēļ, jādara viss, ko vien varu.

Protams, Muzikaļnaja pauza.
Mazliet banāli, mazliet ne pēc kā, bet kaut kā iapatikās man šitas gabals.

Break up, break down, get drunk, fuck around.

Daudz laimes dzimšanas dienā Šarlot, bet man šī diena ir reti briesmīga.
Šausmīgi ieraksta ievadvārdi, bet, man šķiet, ka pirmo reizi dzīvē man pa īstam ir salauzta sirds. Punkts.
Citādāk? Citādāk ir viena no tām dienām, kad labāk nemaz vispār nevērt vaļā savu muti. Diena, kad ir grūti saņemties aizbraukt mājās, tāpēc vēl aizvien esmu pie Maijas, tukšoju kādu trešo čipsu paku, dzeru kaut kādu lētu Martini pakaļdarinājumu, pīpēju slimus ar zemeņu garšu (kuri pēc otrā dūma vispār ne garšo, ne smaržo pēc zemenēm) un [relatīvi] priecājos par Gizmo smirdīgajām padusēm. Vārdu sakot, mizerabli, cik vispār mizerabli var būt.
Es tiešām nesaprotu, kāda huja pēc es vēl šeit kaut ko rakstu. Tas laikam nav apzināti.
Un jā, kāda huja pēc man tieši šodien vajadzēja atvērt savu muti???

Pusotrs mēnesis; viens diezgan, visādā ziņā, sadirsts pusotrs mēnesis priekšā.
fāk.

Mīlulīt, ienāc manā cellē
redzēsi, kāpēc es esmu tik dažāds -
ar mūžīgu nogurumu un bažām,
siltu segu un grāmatām dažām.

- Es nolaidos Tevī kā alpīnists ellē.

Skaistulīt, kāpēc tev pelēka seja
un sabeigtas rociņas klēpī?
Šī vēl nav īstākā bēdu leja,
te retumis uzrakstās kāda dzeja.

- Skrien sāpēs kā zviedru ķēniņš uz slēpēm.

Jovi punch!

Man ir jāmācās ekonomikas eksāmenam, tāpēc es labāk veltīšu kādu Krietnu laika sprīdi kārtējā ieraksta veikšanai. Neraugoties uz to, ka man īsti nav ko teikt.
Šodien biju skolā, atdot bibliotēkā daļu no grāmatām, kuras jau kādu laiku ir aizķērušās pie manis. Un, ak Velns, no manis grib atpakaļ Klāviņu. Manu mīļo, nobružāto, sirdsveida līnijām pārpilno Klāviņu. Parasti es tā nesaku, bet Tikai Par Manu Līķi! Es esmu gatava vēl kādas pāris nedēļas intensīvi izvairīties no bibliotekāres, lai tikai Elsbergs paliek pie manis. Turklāt, nebūtu ētiski izšķirt brāļus - arī Jānis Elsbergs ir atrodams manā plauktu un sirdi priecējošajā grāmatu krājumiņā.
Šoreiz arī centīšos īpaši nepaust savu neapmierinātību ar šodienas valdības lēmumiem sakarā ar minimālās algas apšņikāšanu un nodokļu paaugstināšanu. Pateikšu tikai to, ko lielākā daļa jau visticamāk zina - nu nav onkuļiem ar smadzeņpodiem viss kā vajag, nav un viss.
Jebkurā gadījumā.
ārā ir vasara (beidzot), man jau vienreiz ir nolobījusies āda un vasaras raibumi kārtējo gadu lielā mērā apsēduši manu ģīmi. Visnotaļ priecējoši. Rīt pēc eksāmena ir doma aizbraukt līdz jūrai, pabrūnināt savu bodī - pēdējo reizi tur biju nedēļas nogalē pirms latviešu valodas eksāmena, un tagad varu visiem silti ietekt, vai, pareizāk sakot, silti neietekt gatavoties eksāmeniem pludmalē. Tas arī beidzas ar jau iepriekš minēto ādas lobīšanos un iedegumu kā šveiciešu raibaļai, hihi.
Un kaut kur pazudusi tā lieliskā brīvības izjūta, kas parasti pārņem jau jūnijā. Eksāmeni varbūt pie vainas. Varbūt tomēr tas, ka vairs nekad nebūs tā ierastā vasaras brīvsoļa, bez kura bija grūti iedomāties savu dzīvi pēdējos 12 gadus. Ai, ai, ai... Es varētu, tomēr, varētu, visu savu dzīvi pavadīt skolas solā, graužot zīmuļus, ar lineāliem zāģējot solus un zīmējot krāniņus uz blakussēdētāja klades lapu maliņām, un neuztraucoties gandrīz ne par ko, jo viss - sākot no eksāmeniem, beidzot ar t.s. lielo dzīvi - šķiet tikpat tāls kā vecumdienu sirmums. ai, ai, ai...

Nu, Jupis viņu rāvis... Iešu labāk atsvaidzināšu savas zināšanas par protekcionismiem un alternatīvajām izmaksām.

Un tagad, smieklīgākais video, ko jūs šonedēļ būsit redzējuši.

+ Pievērst īpašu uzmanību dejai 0:33 - tā turpmāk būs manējā.

The only one who uses school for pleasure.

Privet.
Ilgi nav nekas rakstīts. Tātad jāpazīmējas, lai būtu redzams, ka esmu vēl dzīva.
Tātad, man iet vairāk vai mazāk ciešami, šobrīd eksaminējos, lai pamestu 12 gadus apdzīvoto iestādi, lēnām cenšos nobriest savai Dzintarjūras krastos esošās zemes pamešanai un tā tālāk, un tā joprojām.
Nav tomēr īsti ko teikt. Visādas baigās lietas šeit notiek un daļa no tām liek justies nogurušai un nomāktai, un rada vēlmi uztaisīt baigo revīziju smadzenēs un izmest ārā dažus ierūsējušus krāmus, kas jau labu laiku mētājas manā augšējajā kakla turpinājumā. Tik daudz ko darīt; nav ne spēka, ne motivācijas kaut kam pieķerties un izdarīt. Breikdauniņš. Fui, cik nomācoši to pat uzrakstīt. Kaunies, nora, labāk būtu piecēlusi savu pakaļgalu un aizgājusi kādu puķu kumšķīti no kāda kaimiņu dārza nogopīt.
Lai nu kā.
Pagājušajā nedēļā pamanījos nolikt 4 eksāmenus. Tas varētu būt galvenais iemesls, kāpēc prātā iestājies iztukšītis.
Vismaz nedēļas nogale palīdzēja atslēgties. Ar dārgo Ch izvizinājāmies ar mašīnītēm Jūrmalā un izslinkoju savu svētdienu pie vēl jo dārgākā Zvirbuļa. Trešdien jānokārto ekonomika un tad vēl paliks franču valoda. Un tad jau izlaidums un tad Jāņi, un tad dokumentu izņemšana, un tad pārcelšanās uz Skotu zemēm. FUCK MY ASS. Man jābeidz domāt par to, ka laiks iet tik šausmīgi skrien; vajadzētu to vienkārši izbaudīt kā vien var, jā.
Un tad man priekšā diezgan brīvs gads Skotijā. Nu labi, cik nu brīvs - plānā nokārtot dažus superkrutus eksāmenus, uztaisīt pieklājīgu portfolio arhitektūras studijām, zīmēt, kamēr pirksti kritīs nost un tam pa vidu, tikt galā pašai ar sevi. Bet brīvais gads. Jupis parāvis, man tāds tiešām būs. Ja man tas būtu pateikts pirms gadiem diviem, es ar nagiem un zobiem censtos pierādīt, ka man tādu nevajag, bet, lai cik savādi tas neizklausītos, tagad es jūtu tikai nepieciešamību pēc tāda.
Labs ir, laikam jāiet iedzīt savai mātei paurī, ka es neesmu narkomāne un ka negribu piestumt māgu ar debesmannā ik pēc pusstundas - jā, ir cilvēki, kuriem ar tādu lietu saprašanu ir tā pagrūtāk.
Bija tik daudz domu, kuras gribēju pierakstīt. Še tev nu bija, visas pazudušas.

Nedēļas joks: Gāja ezītis pa mežu, skatās - degoša mašīna. Ielīda iekšā un sadega. (Jā, man tas tiešām šķiet ļoti smieklīgi)

Ārā sūdīgs laiks, ne?




Papildināts: Jā, pēc Ch lūguma, pastāstu, ka Jūrmalā dzēru kokteili, kurš izklausījās pēc Deivida Bovija, izskatījās pēc Walrus un garšoja pēc košļenītēm. Hihi. Toties šarlote savam hujarito, vai kā nu to sauca, piebēra pārāk daudz cukura un visu sabojāja. Hhhihih.

There is something terribly wrong with this world.

Te nu es sēžu - ar Paulu Bankovski, grāmatu ar purva līķa biksēm uz vāka, banānu un kafijas krūzi. Esmu tikko nogulējusi divreiz ilgāk, nekā biju gribējusi (kā vienmēr, starp citu), jūtu, ka diena ir TOTĀLI pad***ta un ir tāds maziņš kašķītis, maindfaciņš un vientulības izjūta.
UN pēdējās dienās tik bieži piedzīvotā sajūta, ka pasaule ir sagājusi galīgā grīstē. Par to man bija jārunā franču valodas eksāmena mutiskās daļas izmēģinājumā, par to es rakstīju un runāju savā book report'ā, to es jutu vakar, kad, zobu tīrīšanas laikā, sajutu spēcīgu nepatiku pret zobu pastas garšu savā mutē. Kas, pie Velna, ir par lietu? Grūti izšķirt, vai tas bija Zanders ar savu izsmeļošo un viennozīmīgi ieinteresējošo dienas apskatu, vai arī Kučinskis, kurš būtu uzskatāms par labu iedvesmas avotu savas dzīves veidošanā, bet tajā pašā laikā raksta mazliet demotivējošas izjūtas raisošus rakstus par to, kas tad īsti uz šīs dievu aizmirstās planētas notiek.
Franču valodā dabūju kārtējo reizi papļāpāt par un ap savu jaunības maksimālismu un vēlmi gāzt visu - sākot ar kalniem un beidzot ar valdībām. Lai nu kā, vakar iepazinos arī ar kāda gudra civēka (piedošanu, tiešām neatceros kura) uzskatu, ka jaunībā visi ir lielākoties diezgan kreisi savos uzskatos un tas esot pilnīgi normāli. Savukārt, vecumdienās tas liecinot tikai par mentālas dabas problēmām. Interesanti, bet šoreiz varbūt mazliet ārpus konteksta. Bet, mani mazie, mīļie komunistiņi, kopš otrdienas rīta pa galvu kuļas jautājums, kurš man tika uzstādīts tajā pašā franču valodas runāšanā - vai mēs, paaudze ar nezināmu burta apzīmējumu, varam radikalizēties/solidarizēties tādā mērā, lai Kaut Ko mainītu?
Ak Velns, atkal jau es ar saviem revolucionārajiem plāniem, NU BET, man tomēr vēl ir 18 (ar pusi, ha!)...

Lai nu kā, man šodien ir īpaša diena. Man šķiet, ka šodien apmēram 20% no mana vārdu krājuma sastādīja vārds 'krāniņš'. Un šoreiz ne tajā labākajā ziņā, laikam, bet drīzāk paužot neapmierinātību. Stāsts šoreiz ir par anatomiska rakstura grāmatu, kura atrodama liceja 30. kabinetā. Tajā par modeli ir ņemts vīrietis ar izteikti mazu krāniņu. Kā pārliecināts bibliofīls, protams, gribēju gūt arī kādu estētisku baudījumu no grāmatas, pat ja tā ir enciklopēdija par cilvēka uzbūvi, un kā lai es tādu gūstu, ja katrā piektajā lappusē es redzu dīvainā pozā attēlotu vīrišķi ar mazu krāniņu??? Jāatcerās aizrakstīt nopietnu vēstuli grāmatas veidotājiem...

Turklāt, man tikko paziņoja, ka pie manis uz nedēļu iegriezīsies kaķene. Balta un ar raksturu. Bet, jupis ar ārā, man nepatīk kaķi. Es nespēju ar viņiem sarunāties. Ar suņiem man komunikācija vienmēr ir bijusi tāda... veiksmīgāka. Ganjau dzīvošu, bet tas tomēr ir mokoši, jo man būs jāsargā savas mazās, kāmīgās Lolas dzīvība.

Un, kā ierasts, muzikālā pauzīte. Šoreiz, kā vienmēr lieliskais, Dilanonkulis. Enjoy.


+ Man kādu dienu būs suns, kura vārds būs Pīters Bamslis.

"Labi, ka es neesmu Sarkangalvīte" jeb "Sucks to be you"

Ir TIK sasodīti labi būt Norai.
Nē, tiešām. Ir tik neiedomājami labi būt tādam, kura vārds ir drīzāk jēdziens, nekā kārtējais īpašvārds. Ir tik labi sēdēt autobusā laškrāsas beretē, dīvainos svārkos un zaķīšiem ausīs, kad tev apkārt ir trīs pilnīgi vienādas jaunkundzes, kuras viena otru cenšas pārspēt "mans mētelis izskatās pēc vaskadrānas vairāk, nekā tavējais" ziņā. Ir tik trakoti labi būt tādai Norai, Šarlotei, Zvirbulim vai Gizmo, vai dajebkuram citam cilvēkam, kuram dublikātu VIENKĀRŠI NAV.
Protams, drīkst ar mani strīdēties un galvot, ka katrā no mums slēpjas kas unikāls, bet es jebkurā gadījumā palikšu pie tā, ka ir cilvēki, no kuriem pārsteigumus sagaidīt nevar; kuri gatavi noslīd no konveijera lentes. Jā, tomēr es spriežu līdzīgi vecajam, labajam Raskoļņikovam no "Nozieguma un soda" - ir Īpašie un ir tie, kuri ir... nu, tādi, kuri vienkārši Ir, vārdu sakot. Un ar vārdu Īpašie, es šoreiz nedomāju tos, kuri ir īpaši no tāda tīri subjektīva skatījuma, bet tādi, par kuriem var teikt, ka tie ir Īpaši paši par sevi. Vai arī - vienkārši nedefinējami.


Lai nu kā.
Man beidzot ir tā jaukā pavasara sajūta, kad var mīlēties, iemīlēties, runāt pilnīgu h**ņu un nodarboties ar brīvdabas alus patērēšanu. Hihi. Man ir prieciņš, ka pēc mana īpašā piedzīvojuma ar cigareti, kuras ogle izrādīja spēju un neapturamu vēlmi padraudzēties ar manu aci, nav palikušas nekādas vērā ņemamas sekas - jā, rēta tomēr samanāma tikai pāāmatīgi ieskatoties un skropstas arī sāk ataugt. Un vēl, uz ielām parādās narcises un es dzeru jau n-to litru bērzu sulas.


Protams, muzikaļnaja pauza - šis gabaliņš jau savas pāris dienas pa galvu jaucas.



+ Man šķiet, ka man mazliet veicas.

Paģiras ar kafiju un krabja salātiem.

Labrīt, dārgie, man ir paģiras. Sen nebiju bijusi tik drausmīgā kondīcijā kā vakardienas vakarā. Gan morāli, gan fiziski. Piekrītu, šausmīgi ieraksta ievadošie teikumi, bet tas laikam ir normāli.
Un man, starp citu, parasti ir paģiras.
Pateicos Dacei, kura mani tā pēkšņi izvazāja pa 3 iedzertuvēm.
Sākums "Kosmiskajā sunī", kur spēlēja kāds nenosakāma dzimuma gōtiskās mūzikas cienītājs, kurš savu mūziku pārsātina ar supermoderniem efektiem. Turklāt, viņiem bija sintezators. SINTEZATORS, god damnit. Viņš radīja manī vēlmi uzvilkt kaut ko no lateksa. Un vispār, visi tajā grupā bija viena dzimuma, es tikai vēl nezinu kura. Dace mēģinās apgalvot pretējo.
Hosteļdzertuvē turpināju reibt.
Depo, ah, mon amour. Jā, Dacei mācīju franču lamu vārdus - viņai beigās izdevās pateikt merdre. Prieks par viņu. Bija patīkami atgriezties tajās glītajās telpās - nebija tur būts kopš pludmales ballītes kaut kad decembrī, kad tā piesmēlu ar smiltīm savu somu, ka vēl mēnesi pēc tam nespēju tikt no tām vaļā. Anyway, spēlēja kaut kāda forša grupa, kurai, kā vienmēr, nezinu nosaukumu, bet bija tīri tā neko. Tur bija glīts čells ar mazāk glītu čellisti, bet tas jau nu tā. Galīgi noreibu.
Mājupceļš izvērtās katastrofā. Lai neuztaisītu autobusā Šarlotes cienīgu fiasko, izkāpu dafiga pieturas par ātru, aizmirstot, ka tas taču bija fucking pēdējais autobuss. Neko darīt, love. Līdz mājām aizsoļoju veiksmīgi.
Šīs ir piezīmes, lai es neaizmirstu cik ļoti man reizēm nepatīk dzert un cik ļoti man reizēm no rīta nepatīk mosties, saprotot, ka iepriekšējā vakarā esmu dzērusi. Lai es neaizmirstu, ka man nepatīk brīži, kad paliek nelabi un lai neaizmirstu kādēļ pēc vakardienas labākais risinājums nav piedzerties.
Nē, pēdējā teikuma daļu izsvītroju - pēc vakardienas bija tik labi piedzerties, ka man vajadzētu atcerēties to izdarīt arī turpmāk, kad ir vīriešproblēmas un rodas vēlme pārorientēties uz sievietēm.
Lai nu kā. Kafija mani mazliet ir atdzīvinājusi, krabju salāti patīkami iekārtojušies kuņģītī, un man šķiet, ka es beidzot esmu sapratusi kāpēc manu emuāru sauc Krabjsalāts. Ar šo dziesmiņu pavadīju lielāko daļu mājupceļa, līdz izlādējās telefons. Jā, zinu, ka tas ir muļķīgi, bet neviena apkārt jau nebija.

I can hide behind sunglasses it's not as bad as it seems.


Cik patiesi.
You feel low you get high you'll end up somewhere in between
You've had a very good weekend but you can't remember where you've been


+ Dienā izpīpēju divas cigaretes, kaunies, n.!